Šeit ir divu mūsu ilggadīgu dejotāju viedokļi par skati - ceram ka noderēs! Abi viedokļi zināmā mērā izsaka visas Rotaļas domas.
1.viedoklis – Asnate
"+: bija biļetes mums dejotājiem, lai arī varam skatīties koncertu, bija skaidra shēma, kur ģērbties un cikos, tīri teorētiski;
"-" tikai kultūras nams nav piemērots tādām masām, jo praktiski ģērbties nav kur, sēdi uz grīdas foajē velc zeķes un pin matus, kamēr ap tevi staigā parastie skatītāji Rotaļa, kas piedalījās ar 7 dejām, kuras, skaidrs, ka nedejo tikai 12 pāri, bet uz pusi vairāk cilveku, tika mēģināta satilpināt piesmakušā telpā uz 20 krēsliem.
Turklāt, telpa atrodas 3. stāvā - tā tīri lai 2 deju starplaikā, paspētu gan līdz turienei nokļūt, pārģērbties un vēl atkļūt atpakaļ....
2.viedoklis – Renārs
Man vispār ir jautājums, kāpēc šāds pasākums ir jārīko ik gadus Valmierā?
Tāpat 90% no dejotājiem ir Rīgas kolektīvi.
Protams, autobusam ir savs šarms, bet nekas cits, kā Valmieras Kultūras namam pieguļošo tirdzniecības vietu biznesa stimulēšana tur nav.
Mierīgi varēja rīkot VEFā ar tam sekojošu balli.
Tas vairāk par organizatorisko pusi. Ar žūrijas vērtējumu mēs esam apmierināti!
Kopsummā man patika.. nebūs vietas, kur sarakstīt visu labo.. gan balle, gan žūrija, gan koncerts kopsummā, skatuvei ne vainas! Varu nosaukt dažus mazus mīnusiņus...
1. mēģis 9:30, bet jādejo 15:30.. tā nīkšana, varbūt organizēt savādāk!
2. varbūt tiešam par daudz vērtējamo deju un žūrijai grūti objektīvi vērtēt!
3. man likās interesanta ideja, ka derētu ieviest nominācijas... citādi kaudze pateicības rakstu, bet ta bezpersoniski... bija dažas dejas, kas īsti neatbilst tautas dejai, tāpēc nedabūja nekādu vietu, bet deja taču laba... vai arī otrādi.. noteikt, kas ir tautas deja... jo kā var salīdzināt tolku ar Laura Reinika dziesmu..
4. Personīgi man likās dīvaini, ka Dancis dejoja arī BC grupā un dažs labs, kas galīgi nevelk dejoja AB...
Bet nu vispār.. organizatoriem visu to labāko!
man patika viss. vienīgi, ka A grupai bija jagaida telpas -tas ir- mums ātri tās bija jāatbrīvo
man liekas ka arī interesanti būtu vērtēt pa kategorijām pēc dejas stila.
Pie minusiņiem varu minēt divas lietas:
1. man nepatika skatuves gaismas, precīzāk sakot viena vienīga gaisma, kas tur bija - baltā. Pirmkārt, tā žilbina acis dejojot. Otrkārt, baltie tērpi izskatās nepamanāmi.
2. nepatika, ka neesi vēl nokāpis no skatuves, bet jau cits kolektīvs, gaida, kad varēs tikt ģērbtuvē iekšā.
Ieteikums varētu būt, ka to skati varētu sadalīt vairākās dienās, lai nav tā garā nīkšana dejotājiem un arī žūrija arī dabūtu atpūsties!
Un dejām, kas ir gana labas, kaut netiek pie godalgotas vietas vajadzētu kādu nomināciju vai ko tādu, tas būtu ļoti interesanti. Kā arī pēcāk varbūt vajadzētu informāciju, kas katram kolektīvam bija labi, kas slikti, pie kā vajadzētu piestrādāt.
Bet pasākums ir ļoti apsveicams un ļoti patika, ka bija balle gan rezultātus gaiot, gan pēc tam. Jauka iespēja nosvinēt!
Bet arī es esmu novērojis šo 25 gadu laikā kamēr dejoju Līgo, ka vērtējumi skatēs bieži vien ir ne visai objektīvi, tiek ņemti vērā horeogrāfu uzvārdi, personīgās attiecības un kaut kādas kolektīvu hierarhijas. Tas ir skumji, un mani neviens NEPĀRLIECINĀS, ka tā tas NAV!!!!:(
Šajā skatē nu galīgi nesapratu "Rīga dimd" zemo novērtējumu ... nesapratu! Bet nu mēs esam pieraduši, ka neatzītās dejas nereti kļūst par gada populārāko deju, un tas mums ir galvenais, ka nevis punkti skatē nosaka vadītāju izvēli uzstādīt savā kolektīvā vienu vai otru deju, bet gan vadītāja un dejotāju sirds, kas jūt un acis, kas redz.
Nu tā īsumā. Katrā ziņā viss sliktais ātri aizmirsta, ik pa laikam varbūt jūtas uzbango, bet nenodara ļaunumu:)))
Manā izpratnē, brīdis, kad uzkāp uz skatuves šajā pasākumā dalībniekam ir koncerts, vismaz man, jo dejotāja uzdevums ir pasniegt horeogrāfiju, tīrus deju soļus un emocionālo stāstu, ko muzikālā un horeogrāfiskā kontekstā nepieciešams sasniegt.Un tāds taču ir katrs koncerts?!
Ar organizatoriskām nepilnībām saskarties nenācās. Viss notika secīgi, protams, deju apjoms bija liels, taču iejūtoties vienkārša skatītāja lomā un nekļūstot par kritiķi, kas izmanto mazliet citu skatu punktu nekā skatītājs, kas nav saistīts ar deju pasauli, skatāms bija katrs priekšnesums, un pa vidu tam visam vēl ir pusdienas, sarunas pa telefonu vai kas cits.
Esmu neitrāla gan vērtējot žūrijas darbu, gan redzētās horeogrāfijas, jo uzskatu, ka jebkurš viedoklis pie jebkādas vērtēšanas ir subjektīvs. Šī subjektivitāte var dažādi gan izpausties, bet princips ir vienots: patika/nepatika, sajutu/nesajutu.
Manuprāt, šim konkursam ir divi idejiski atšķirīgi mērķi:
Žūrijai noteikt veiksmīgākās horeogrāfijas, akcentējot to horeogrāfu labi paveikto darbu.
Piedāvāt „modes lietas”, ko šogad sniedz jaunrade, lai pulciņi papildinātu savu repertuāru.
Ieguvēji un gandarīti var būt visi, kas sasnieguši kaut vienu no šiem mērķiem, gan tie, kurus atzinīgi novērtēja, gan tie, kuru horeogrāfijas pēc kāda laika dejos daļa Latvijas pulciņu.Viss sākās ar mūsu ierašanos Valmierā ap 10:00 un iekārtošanos nakstmītnēs. Tālāk devāmies uz mēģinājumu Jaunrades skates norises vietā, Valmieras k/n. Tur mūs diezgan laipni sagaidīja pasākuma organizatori un laipni norādīja, kur atrodam mūsu kolektīva ģērbšanās telpa. Telpa bija atvēlēta mums vieniem pašiem. Telpa bija garena, taču ne pārak plata un tajā nebija daudz vietas. Tomēr visiem kopā šajā telpā bija diezgan jautri, jo rindas pie gludināmā dēļa bija garas. Tālāk sekoja īsais mēģinājums, kura laikā bija jāapgust Valmieras k/n plašā skatuve. Jau mēginājuma laikā mūsu deja „Nāc, sēdies manā dirižablī” izpelnijās nedaudzo skatītaju sajūsmu. Un pēc mēģinājuma devāmies gatavoties Jaunrades deju konkursam. Un ātri vien pienāca mūsu kārta uzstāties. Deja „Es iebēgu aliņā”- vienkārša, mīļa deja. Nelieli skatītāju aplausi, taču prieks par labi nodejotu deju ir īss, jo jāgatavojas nākamajam uznācienam. Mūsu otra jaunrades konkursā rādāmā deja bija „Nāc, sēdies manā dirižablī”. Linu tērpi, meiteņu interesantās frizūras un fantastiskā lidojuma sajūta, kas rodas dejas laikā. Tiešām nezinu, kas no visa nosauktā visvairāk iepatikās skatītajiem, taču jau kādu brīdi pirms dejas beigām, ovācijas un aplausi zālē bija vienkārši nepārspējami!!! Arī mūs pašus nodejojot, ilgi lidojuma sajūta nepameta, laimes sajūta bija ilgi. Vienīgi mūs mazliet sakumdināja tas,ka skates beigās kāds kolektīvs dejoja deju uz mūsu Dirižabļa mūzikas. Arī žūrija mums labvēlīga nebija, un tikām vien pie Atzinības raksta. Žūrijas vērtējums mums bija liels pārsteigums, jo skatītaju ovācijas, deju horeogrāfu Jāņa Ērgļa, Jāņa Purviņa un citu teiktie labie vārdi par deju plūda visa turpmākā vakara un arī visas nākamās nedēļas garumā. Un visbeidzot, mūsu lielākais ieguvums jau arī bija pati dejas laikā piedzīvotā lidojuma sajūta, skatītāju ovācijas un mūsu Artas un „Zelta Zalkša” mums veltītie labie vārdi pēc koncerta.














































