Wednesday, September 25, 2013

Saules deja Šauļos

Baltu vienības dienas ietvaros Šauļos pirmo reizi tika dejots Saules rats, kurā klātesošie svētku apmeklētāji latvieši un lietuvieši vienojās kopīgā Saules dancināšanas vai iedejošanas rituālā.

Te vēlos pievērst lasītāju uzmanību tam, ka netika dejotas ne tautiskās dejas (kā deju svētkos), ne arī tautas danči (kā danču klubos). Tika dejoti tikai divi gājieni no Gadskārtu un Ģimenes godu dejas, kas folkloras materiālos pierakstīta ar nosaukumu Saules deja.

Rīgas Latviešu biedrības rīkotajā braucienā uz Baltu vienības dienu Šauļos piedalījās arī Interaktīvais dejas projekts "Lielvārdes josta", ko tikai šīm gadījumam par godu bija sagatavojusi RLB Folkloras komisija.

Lielvārdes jostas projektā bija iekļauta daļa no jau zināmā Lielvārdes jostas rakstu sarīkojuma, gan koklētāji Ansis un Rozīte, gan grupas Dārdi muzicēšana.

Saules rata rituālu veidoja un vadīja vadīja māksliniece Sandra Sabīne Jaundaldere un horeogrāfs Ernests Spīčs, koklēja Rozīte Katrīna Spīča un Ansis Jansons

Saules ratu ved S.S.Jaundaldere. Foto: Aivars Legzdiņš

Thursday, September 12, 2013

Saules Rats jeb Sansara


Interesantu interpretāciju mūsu tradicionālajai Skalu dejai atradusi māksliniece Sandra Sabīne Jaundaldere.
Viņa mūžseno Saules zīmi izdejo tērpusies austrumnieciska stila tērpā, kas ir atbilstošs dejas valodai – ar atvērtām pozām un vijīgām roku kustībām.

Saules zīme –  astoņstūrains krusts mums simbolizē mūžīgo atdzimšanu. Hinduismā tas simbolizē arī dvēseļu pārdzimšanu un saistīs ar jēdzieniem nāve, dzīvība, karma.

Atšķirībā no latviešu senās tradīcijas, kur dejas norisēs svarīgs ir noteikts kustības atkārtojuma modelis – lēnāku un 2 x vai 4x ātrāku lēcienu vai soļu mija, Sandra Sabīne improvizē kustību, balstoties meditācijā par doto tēmu. Šīs dejas laikā nedrīkst izjaut salikto kārtību un tas dejotājai pilnībā izdodas!

Kopīgais ir Saules rata – Sansaras iekustināšana noteiktajā vietā, kas dejas laikā kļūst par Pasaules centru tā sakralizējot jeb iesvētot telpu, laiku un rituāla dalībniekus.

Par Skalu deju. jāteic, ka nosaukums Skalu deja ir saistīs ar to, ka krustu likšanai izmantoja skalus. Tāpat kā dejā Ķieģelītis krustus lika no ķieģeļiem, bet Akmeņu dejā no nelieliem laukakmeņiem.  Deju sauc arī par Krusta danci, bet biežāk šai dejai vispār nebija nosaukuma, jo cilvēki tāpat zināja, kas būs jādejo, bet nosaukumus deva vērotāji no malas vai norišu aprakstītāji no Folkloras krātuves.

Wednesday, July 10, 2013

Kas jāizdejo Deju svētkos?

No raksta par dejas rakstiem. 1. daļa. Ko sakārto deja? Deju svētki ir svētki amatiermākslas tai daļai, kas apvieno tautiskās dejas stila dejotājus. Tomēr – ne tikai! Tautiskas dejas stils ir radies tai pašā laikā, kad koru kustība un Dziesmu svētki t.i., XIX gadsimta vidū. Tomēr tas Latvijā un arī mūsu tuvākajās kaimiņzemēs Lietuvā un Igaunijā ir pietiekoši aktuāls arī XXI gadsimta pirmajā pusē un šobrīd nekas neliecina par amatiermākslas apsīkumu. Drīzāk pretēji – Deju svētki veicina tautiskā stila dzīvotspēju. Kāpēc Deju svētki ir tik populāri? Turpat 15 000 pieaugušo dejotāju. Tas ir vairāk kā dziedātāju Dziesmu svētkos. Pie tam ne jau visiem bija iespēja piedalīties un varbūt kāds 1000 palika mājās, rezervē. Tā ir Dziesmu un Deju svētku īpašā misija – vienot tautu kopējā lūgšanā. Cita mērķa, kā panākt vienotību šiem svētkiem nav. No tāda viedokļa ir vienalga, ko dejo un kā dejo, ja tikai tas iekļaujas svētku konceptā un fiziski ir dejotājiem "pa kājai". Masu informācijas līdzekļi, rakstot par svētkiem, nereti uzsver, ka Deju svētkos kaut kas tiek izdejots. Tas tiktāl labi, ja mēs izdejojam savu ikdienu, savu slinkumu, savu skaudību, savu nogurumu, savu Dzimtenes nemīlēšanu u.c. īpašības, rīcību, kas kavē, kas kaitē mums pašiem un Latvijai. Deja ļauj cilvēkam tikt vaļā no spriedzes, ko rada apkārtējās vides ietekme un mūsdienās ir ļoti daudz negatīvas ietekmes. Mūsu ikdiena, mūsu sadzīve ir pārpilna ar indivīda dzīvību un tautas veselību apdraudošiem ārējās vides faktoriem. Tādēļ ir vajadzīgi svētki, kas mūs sakārto, mūsu dvēseli mierina, garu uzmundrina un miesai ļauj tvīkt svētku gaidās un pēc tiem. Tādiem svētkiem vajadzētu būt visiem gadskārtu svētkiem – visvairāk Ziemassvētkiem, Metenim un Jāņiem tāpat kāzām. Tomēr, diemžēl, tā nav. Ziemassvētki un Jāņi ir kļuvuši par masu pasākumiem, Metenis netiek plaši svētīts, bet Lieldienās nav pieņemts dejot. Jāņos deju pārmākusi ceptas gaļas ēšana. Tādēļ Dejas svētkos reizi pa pieciem gadiem var izdejot visas nelaimes, likt bēdu zem akmeņa. Jo lielāka bēda, jo vairāk jādejo. Jāizdejo referendums, Rīgas pils dedzināšana, Krājbankas krahs, eiro ieviešana, dižķibele galu galā. Jāizdejo par nomirušajiem un nepiedzimušajiem, jādejo par aizbraukušiem un neatbraukušiem, kopā ar tiem, kuri atbrauc, lai dejotu par sevi. Dejas svētki deva ļoti daudz, jo pati deja ir īpaša ar savu sinkrētismu un daudzu mākslu sintēzi dejas radīšanas gaitā.

Sunday, July 7, 2013

Saules zieda finālā triumfē spāņu dejotāji

V Starptautiskais folkloras festivāls SAULES ZIEDS noslēdzies ar Spānijas dejotāju un muzikantu triumfu.

Uzvarētāji “Escola de musica i danses de Mallorca“ balvā saņēma 1500 eiras un nedalītas skatītāju simpātijas. Jāteic, ka šajā konkursā grupa startēja vairākās kategorijās, visaugstāko vērtējumu iegūstot skatuves (tautiskās) dejas kategorijā.
Escola de musica i danses de Mallorca ar godalgu čekiem pēc 1. konkursa dienas pie festivāla skatuves Viļņas ielā Šauļos.

Šī lieliskā deju un mūzikas grupa vēl nav bijusi Latvijā. Cerēsim, ka bus drīzumā kāds festivāls, kas viņus uzaicinās, lai varam baudīt to dejas izjūtu smalkumu, ko piedāvā jaukie dejotāji un horeogrāfe Katina Luna.

Te viena improvizācijas deja Jotes robades.


Friday, May 31, 2013

Uguns rituāla deja... Pārdzīvojums

Kad saņēmu Festivāla rīkotājas Kristīnes Hirštes uzaicinājumu vadīt Uguns rituālu Likteņdārzā, tad pēc īsa mulsuma brīža sapratu, ka tam jābūt dejas rituālam. Deja, ko dejo dejotāja, kura atveido  pirmelementu Uguni. Es biju divās lomās – kā Rituāla vedējs un kā Vējš. Pareizāk sakot – apvienoju vienā tēlā abas lomas – dejoju kā Vējš un vadīju Rituālu tā iesākuma daļā.

Rituāla nosacītības līmenis nedrīkst būt augsts, lai tajā var piedalīties visi tie, kam šis rits ir paredzēts. dalībnieki bija bērni. Viņiem bija baltas un sārtas lentītes, ar kurām viņi māja un plivināja reizē ar notiekošo darbību. 

Sākumā es samēģināju ar bērniem. Tas izdevās teicami. Bērni aizrautīgi iesaistījās. Tiklīdz sākās deja, bērni bija aizrauti ar dejas vērošanu un daļa piemirsa par lentītēm. Viņi varbūt gaidīja rīkojumu no Rituāla vedēja. 

Tomēr beigās atkal lentītes sāka plīvot. Vadību, kamēr Uguns un Vējš ieņēma noslēguma pozu, uzņēmās festivāla direktore Kristīne, kura aicināja bērnus nākt ar lentītēm pie uguns altārīšiem un tās sadedzināt. Rits bija galā.

Es atviegloti uzelpoju un biju laimīgs:)
Uguns – Sandra Sabīne Jaundaldere, Vējš – Ernests Spīčs, muzicē Ansis Jansons, Rozīte Katrīna Spīča, Inese Vilcāne.

Saturday, April 13, 2013

Tautas dejas meistarklase Jelgavā

12. aprīlī divos dienā Jelgavas 2. pamatskolas zālē pulcējās skolotājas, kuras interesēja Tautas jeb tradicionālās dejas meistarklase DEJA, ROTAĻA, SASKARSME, ko bija gods vadīt šo rindu autoram.

Ko bija iespējams apgūt Ernesta Spīča meistarklasē?
Tikai tēžveidīgi plāna punkti.

1. Dvēseliskās saskarsmes izveidošana dejā šādos līmeņos (es un tu, es un mēs, es un Daba (apkārtējā vide), es un Dievs, es un es) un sevis un otra (citu) cilvēka ;
2. Iepazīšanās dejā – cieņas izrādīšana otram nezaudējot pašcieņu, dejas pārinieka tēla vizualizēšana, daktīlās saskarsmes prasmes ( tauste kā pirmatnējā redze) saskarē ar otru sava vecuma cilvēku;
3. Motivācijas paņēmieni dažāda vecuma bērnu auditorijā saistībā ar bērnu vēlmju formēšanu un to izteikšanu attiecībās ar pieaugušajiem;
4. Savstarpējo attiecību hierarhijas veidošana grupā (klasē) un dejas, spēles un rotaļas jeb riņķa dejas iespējas veidot saskanīgu klasi (grupu);
5. Meistarklases laikā skolotājas varēja apgūt meistarību savu spēju un iespēju robežās, izmantojot tādas norises kā: Tradiriiritam, Mani sauc...,  Iecavas Pirkstiņš, Aknīstes Plaukstiņpolka, Bulānas Riņķadancis, Visu nakti zvejoju u.c.

Meistarklases gaitā, atbildot uz jautājumiem, tika skaidroti tādi jēdzieni kā kustība PA un PRET Sauli, atšķirība starp TAUTAS un TAUTISKO jeb skatuvisko deju, roku turēšanas jēga un paņēmieni TAUTAS dejā, TAUTAS dejas valodas izteiksmes līdzekļi u.c.

110 minūtēs nevar iemācīties TAUTAS deju, bet var gūt priekšstatu par saskarsmes nozīmi un iespējām dejā.
E. Spīča meistarklases Deja, Rotaļa, Saskarsme apmeklētājas.
 Tautas tērpā, E. Spīča palīdze, muzikante Ansatasija Oļenkina.
Labajā pusē – Jelgavas kopas Dimzēns vadītāja Velta Leja.







Enhanced by Zemanta

Wednesday, April 10, 2013

Tradicionālā deja integrē

Interesantas idejas par integrāciju un deju ir radušās jau pirms pāris gadiem Rīgas Latviešu  biedrībā. Pāris gadus jau notikušas arī praktiskās nodarbības, par kurām jau rakstīju šajā emuārā.

Šogad šo ideju ir uztvērušas citas nevalstiskās organizācijas, kas nodarbojas ar saskarsmes pētīšanu integrācijas procesu kontekstā. Lūk šādu procesu redzamā daļa – Meistarklase skolotājiem, kuri strādā ar dažādu tautību bērniem.


Saturday, March 23, 2013

Dejas meistaram Harijam Sūnam 90



Tagad ir īstais brīdis, lai pieminētu stalto vīru, ko atceras katrs, kas kādreiz piedalījās Deju svētkos. Sūnapagājušā gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados bija gandrīz visu dejas svētku horeogrāfs un virsvadītājs. Kad dejoja viņa radītās izcilās dejas "Pie Daugavas", "Kurzemei" un "Audēju deju" cilvēki gavilēja un raudāja. Tik lielu emocionālu pacēlumu skatītājos un dejotājos neviens latviešu horeogrāfs pirms viņa nebija sasniedzis. Visievērojamākais sasniegums viņa dzivē saistāms ar Alma Mater vārdu. 1957. gadā Maskavā Latvijas (Valsts) universitātes centrālā deju kolektīva "Dancis" dejotāji H. Sūnas vadībā izcīnīja zelta medaļu pasaules līmeņa dejas sacīkstē. Latviešu horeogrāfs un latviešu dejotāji ar Latvijas Universitātes vārdu – labākie pasaulē, to neviens cits vēl nav pārspējis.

Sūna – pirmais latviešu modernās dejas horeogrāfs
Pieņemts uzskatīt, ka Sūna ir horeografējis dejas, kas balstās etnogrāfiskos materiālos. To nevar uzskatīt par pilnībā ticamu apgalvojumu. Viņa dejas ir spilgti autordarbi, bet ne tradicionālo (etnogrāfiski fiksēto) deju pārveidojumi. Tradicionālo deju citāti vai motīvi ir tikai dažās viņa dejās ( piem., “Ludzas kadriļa”), bet slavenā “Audēju deja” ir kādas zviedru tradicionālas dejas apdares ar tādu pašu nosaukumu lokalizējums, tiesa ar Kurzemē fiksētas dziesmas melodiju.  Toties daudz vairāk deju ir risinātas ar mūsdienīgiem izteiksmes līdzekļem, kas paša radīti vai aizgūti. Pie horeogrāfa paša radītiem jāatzīmē dejas “Kurzemei” leksika, kur puišu kustības nosaka darbība ar apmetni, bet meitu – darbība ar gaismekli, kas brīžam pārvēršas par ziedokļa uguni, brīžam par ieroci. Vizuālās (arī krāsu)un kustību semantikas sociācijas ar “Karmenas” tēmu ir nenoliedzamas. Šādu dejas stilu sauc par folkbaletu. Līdzīgi ieturēta arī deja “Pie Daugavas”, kur puiši tēlo airētājus, bet meitas – upes viļņus. Dejotāju tēli šajā dejā zinātājiemrada tiešas asociācijas ar slavenās dejotājas Aisedoras Dunkanes dejas improvizāciju mākslu, kas ļoti tuva sava laika modernās glezniecības stilistikai. Bet trakā deja “Gailītis”, kurā iekļauti 20. gasimta 50. gadu modes dejas “Rokenrola” citāti. Vai ne tādēļ, ka rokenrols bijušajā Padomju Savienībā bija aizliegts, Komunistiskās partijas funkcionāri aizliedza Universitātes dejotājiem to dejot, bet horeogrāfam H. Sūnam izteica rājienu par buržuāziskā dzīvesveida popularizēšanu.
Sūna – universālas dejas notācijas sistēmas radītājs
Astoņdesmito gadu sākumā mūsu ievērojamais horeogrāfs pievērsās jaunas kustību notācijas sistēmas radīšanai, ko varētu apstrādāt ar datoru. (pirms tam, jau sešdesmito gadu vidū radās iecere pašu tautas dejas vajadzībām pielāgot kādu no esošajām dejas notācijas sistēmām). Interesanti, ka viņu uz to pamudināja īsa ziņa žurnālā “Zinātne un tehnika” par to, ka ASV radīta iespēja ar datoru parādīt cilvēka kustību virtuālajā pasaulē. Toreiz tas bija kautkas būtiski jauns. Te jāpiezīmē, ka pasaulē dejas notācija bija izgdrota jau pirms Sūnas (pazīstamākās ir Lisicianas un Lābana horeogrāfiskās notācijas sistēmas, kas pieraksta baleta kustības ar grafiskām zīmēm). Sūna radīja nevis tikai baleta, bet jebkuras cilvēka kustības notācijas sistēmu, uzskatīdams, ka tāda sistēma nepieciešama arī sportā, medicīnā un citās nozarēs. Pie tam viņa sistēma veidota līdzīgi datorprogrammai.
Sūna – latviešu tradicionālās dejas tipoloģijas radītājs
Astoņdesmito gadu vidū H. Sūna radīja vēl vienu izcilu darbu – latviešu tradicionālās dejas tipoloģijas sitēmu, ar kuras palīdzību var sakārtot visas tradicionālās horeogrāfiskās norises, atkarībā no dejotāju skaita, dejas raksta un jēgas. Varu apgalvot, ka otras tik pilnīgas sitēmas pasaulē nav. Līdzīgi kā Mendeļejeva sistēma ķīmijā, Sūnas sistēma horeogrāfijā ļauj pēc zināmām pazīmēm atrast trūkstošo elementu (resp. horeogrāfisko norisi, kura varbūt nav folkloras ekspedīcijā pilnībā fiksēta, jo pierakstītājam nav bijis par to priekšstata. 1983. – 1985. gadā H. Sūna uzstājās vairākās vietās Latvijā un Lietuvā ar referātiem par savu sistēmu. Praktiskos dejas piemērus demonstrēja LU Deju folkloras kopa “Dandari”. Tikai dejas piemēru demonstrēšanas laiks bija tuvu trijām stundām. Tas raksturo mūsu tradicionālās horeogrāfijas daudzveidību, ko atklāja Harijs Sūna.

Sūna – latviešu dejas karalis Suseklis
Harija Sūnas spēcīgā personība bija galvenais iemesls tam, ka viņš kļuva par stila un modes noteicēju amatiermākslas dejas kustībā. Par viņa radītajām dejām brīnījās, smējās un kritizēja. Viņa radītās dejas dejotāji mīlēja un gribēja dejot tiklīdz bija pārgājis pirmais pārsteigums par oriģinalitāti.Ievērojamajam dejas meistaram Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļas studenti iedeva mīļu iesauku "Suseklis" par viņa reizēm uzstājīgo prasīgumu. No studentiem, gan deju iestudējumos, gan horeogrāfiskās folkloras pierakstu analīzē, gan praktiskajā dejošanā tika prasīta absolūta precizitāte vissīkākajās niansēs. Prasīgums pret citiem saskanēja ar prasīgumu pret sevi. Tas radīja pelnītu cieņu pret cilvēku, kurš paspēj izdarīt vairāk par citiem. Pirms divdesmit gadiem Harija Sūnas 70. gadu jubilejā  Mazajā Ģildē “Dandaru” meitenes kronēja Hariju Sūnu ar pašadītu cimdu kroni. Tā tika atklāti pavēstīts tas, ka viedais vīrs bija, ir un būs pirmais patiesais latviešu dejas valdnieks, jo neviens cits latviešu dejas mākslā nav izdarījis tik daudz.
***

Tagad Harijs Sūna atdusas Lielupes kapos. Latvijas Universitātē, kur Sūna sāka savu darbību dejas laukā,  viņa darbu praktiski turpina viņa jaunības mīlestība – Deju kolektīvs “Dancis” un deju folkloras kopa “Dandari”, kurai viņš veltīja savas dzīves piecus gadus kā zinātniskais konsultants.  Var teikt, ka visi mūsdienu latviešu horeogrāfi, dejas skolotāji un pētnieki var sevi uzskatīt par Harija Sūnas skolniekiem, jo ir ieguvuši savu izglītību pateicoties viņa veiktajam dejas jomā.

Ernests Spīčs
Harija Sūnas skolnieks

Tuesday, March 5, 2013

Liepājas Universitāte atver durvis Lielvārdes jostai

Liepāja un īpaši Liepājas Universitāte, cik esmu piedzīvojis, vienmēr ar interesi ir izturējusies pret vērtībām, ar ko dejas jomā var identificēties visi latvieši.
Tā XX gadsimta 80. un 90. gados, kad viesojos ar Dandariem, Universitātes (toreiz institūta) aktu zāle bija studentu pilna  – grīda rībēja, visi dejoja un lēca.
Arī senākā pagātnē – XX gs. 70. gados, kad Liepājas teātrī dejoju ar TDA Danci, skatītāji bija ļoti atsaucīgi un ar applausiem sveica tās dejas, kurās juta nacionāli būtiskas noskaņas.

Tagad Liepājai, pateicoties tādu LiepU cilvēku interesei kā Inese Leitāne un Kristīne Finka, bija pirmā pilsēta mūsu valstī, kas pēc Lielvārdes iesākuma, uztvēra Lielvārdes jostas izaicinājumu. Tieši mēnesi pēc Jostas rakstu dejas Lielvārdē, mums bija iespēja dejot Liepājā. Jostas rakstus kopā dejoja pussimts Liepājnieku.

Jostas aušana dejā ir daudzu tautu tradicionālajā horeogrāfijā.

Wednesday, February 6, 2013

Vijai Vētrai jubileja

Slavenākajai latviešu sakrālās dejas dejotājai un skolotājai Vijai Vētrai 6. februārī 90. dzimšanas diena.
Novēlēsim labu veselību un nezūdošu dejas prieku, lai varam vasarā satikties, lai kopā nosvinētu dzimšanas dienu ar jauku koncertu Rīgas Latviešu biedrībā!
Vija Vētra kopā ar Rozīti K. Spīču 2010.g. vasarā pēc Vainaga dejas.

Saturday, January 26, 2013

Kā izdejot stihiju?

Dejotājiem mūsdienās nereti nākas sastapties ar izaicinājumu dejot kaut ko tādu, kas ar prātu nav izprotams. Kā lai izdejo, piemēram, nāvi? Kā, lai izdejo vēju, sauli, ūdeni, uguni...?

Izrādās, ka tautas tradīcijā šie jautājumi jau sen ir atrisināti. Tradicionālie masku tēli, kurus vēl tagad lieto maskoti ļaudis, ir paņēmiens (metode), kā veikt saskarsmi gan ar stihijām, gan ar Aisaules būtnēm, gan gremdēties sevī.

Te tālāk piemērs, kā apjaust divas no stihijām jeb pamatelementiem – uguni un gaisu...



Uguns deja/ Vēja deja

Uguns ir pirmelements. Tādēļ mēs pret to izjūtam bijību. Laikam ļoti dziļi mūsu gēnos ir uguns kods. Mūsu senči sargāja un pielūdza uguni. Varbūt, kad skatāmies ugunī, mēs esam kā senči. Uguns ir pirmelements, kurš var visu sagraut un visu atjaunot, uzbūvēt, sakārtot. Tāpat kā deja. Uguns deja. Saules deja.

Gaiss ir pirmelements, kas mums vajadzīgs nepārtraukti.  Bez gaisa mēs mirstam dažās minūtēs. Gaiss ir visapkārt un tas ir arī mūsos, jo to mēs elpojam. Gaiss dod dzīvību. Mēs gaisu izjūtam kā vēju, kurš var būt ļoti dažāds. Mēs ļoti gribam valdīt pār vēju, to pakļaut un noturēt, bet nevaram. Pat Sprīdītis nevarēja. Gaiss ir visbrīvākais no visiem.

Uguns un gaiss ir pretēji pirmelementi, bet tie lieliski papildina viens otru. No uguns un gaisa kopdarbības rodas ļoti labas un spēcīgas lietas. Tāda spēcīga lieta ir josta. Īpaša josta ar nozīmi visai mūsu tautai ir Lielvārdes josta.

Friday, January 25, 2013

Kas ir tautas deja?

Tautas deja jeb etnogrāfiskā deja, jeb tradicionālā deja – tā, ko no seniem laikiem dejo sadzīvē un gadskārtu svētkos un godos, tai skaitā masku dejas. Pēdējā laikā Latvijā sauc arī par folkloras deju. Tautas dejas klubus Latvijā parasti sauc par danču klubiem. Danču klubos dejo ne tikai tautas dejas, bet arī senās modes dejas jeb balles dejas.

Tautas dejas piemēri: Alsungas Mugurdancis, Vidzemes žīga, Sabiles Garais dancis, Aknīstes Plaukstiņpolka

Seno modes dejas piemēri: Franksēze, Polonēse, Padospaini (Pas d'Espagne), Aleksandrs ( I, II, III) u.c.

Tautiskā deja jeb stilizētā, jeb skatuves deja – tās ir jaunrades dejas, kuras radījuši horeogrāfi. Impulsi jauno horeogrāfiju radīšanai parasti nāk no folklorā sastopamiem motīviem, bet sastopamas arī daudzas tādas jaunrades dejas, kurām ir noteikta tematika (piemēram, padomju laikā bija dejas par kolhoziekiem inženieriem, studentiem, futbolistiem, jūrniekiem u.c.)

Tautiskās dejas piemēri:Harija Sūnas horeogrāfija "Kurzeme", Ulda Šteina horeogrājija "Vāveru polka". Alfrēda Spuras foreogrāfija "Dzimtene". 


Jāpiezīmē, ka vēl ir dejas, kuras atrodas starp tautas dejāsm un horeogrāfijām. Tās ir tautas deju apdares. Tādas dejoja Deju svētkos Latvijā XX gadsimta 50 – 70. gados un vēl arī 90. gados, bet latviešu deju svētkos ASV, Kanādā, Austrālijā un Eiropā tādas dejoja undejo visu laiku. Apdares, kuras mūsdienās sauc arī par tautas deju interpretācijām ir veids, kā pieāgot tautas deju dejošanai mūsdienu vidē – nesalaužot dejas jēgu, emainot dejas noskaņu u.c.


Apdaru piemēri.

Sudmaliņas Harija Sūnas apdarē,, Ačkups Alfrēda Spuras apdarē, Aulejas Žepers E. Spīča apdarē, 


TDA – tāds PSRS goda nosaukums tika piešķirts no 1960. gada līdz 1990. gadam par noteiktu normatīvu sasniegšanu un deva iespēja koncertēt visā PSRS teritorijā. Normatīvi (aptuveni)= dejotāju skaits 16 pāri, sasniegumi mākslinieciskās pašdarbības skatēs, repertuārā vismaz 4–5 PSRS republiku tautiskās dejas, tai skaitā vismaz 2 krievu dejas, atbilstoša PSRS tautisko tērpu bāze u.c.
Tādu goda nosaukumu saņēma arī kori, teātri, amatniecības studijas. Tomēr neviens neapgalvo, ka Tautas koris Imanta dzied tikai tautas dziesmas vai Cēsu Tautas teātris uzved tikai folkloras uzvedumus. Dejotājiem nez kāpēc radušās terminoloģijas problēmas. Daļa deju kopu ir atteikušās no padomju laika nosaukumiem.

Wednesday, January 23, 2013

Birztaliņa silda sirdis un dvēseles

Ai, zaļā birztaliņa....tā dziedāja un dejoja Dzīvesziņas skolas klausītāji, kad spēlēja Ansis, Rozīte un Dina. Tā ir deja, kas sākas ar cieņas pilnu paklanīšanos visiem un prieku par tikšanos. Riņķa deja, kurā jūtam apļa vienojošo spēku, kurš mums dod sparu. Tādai dejai, lai cik tā vienkārša būtu, ir tik spēcīga ietekme un visiem dejotājiem, ka visi kopā un katrs atsevišķi var pāris minūšu laikā piedzīvot pilnīgu laimes sajūtu. Grūti aprakstīt to vārdos. Vienkārši jādejo tā, kā dejoja Dzīvesziņas skolā Rīgas Latviešu biedrībā 2013. gada 22. februārī.
Birztaliņu vada dejas skolotājs Ernests S. (vidū)

Muzicē Ansis, Rozīte, Dina


Monday, January 21, 2013

Jostas raksti Lielvārdē

Lielvārdes josta jau daudzreiz ir kustinājusi mūsu prātus.
Vai varam mēģināt ļaut jostai kustināt mūsu kājas?

Jā, kādēļ gan nē?


Monday, January 14, 2013

Tradicionālās dejas pamats Māmuļā

Šoreiz tikai daži attēli ar komentāriem par Tradicionālās dejas pamatu koncertlekciju, kas notika 2013. gada 8. janvārī Rīgas Latviešu biedrībā.

Šajā koncertlekcijā, kas notika Dzīvesziņas skolas jaunā cikla sākumā, bija iespēja saskatīt sakrālās dejas motīvus etnogrāfiskajā dejā, kā arī mūsdienu centienus izmantot tautas mūziku meditatīvai dejai. tāpēc dejojām gan tradicionālo Gatves deju, gan Bulānas Riņķa danci, gan Krusta danci. Ne mazāk zināms tradicionālās dejas slānis ir saistāms ar stihiju kā arī dabas objektu attēlošanu dejā. Vienkāršāk sakot – masku dejas. Masku dejas, lai arī cik populāra un izplatīta ir maskošanās tradīcija, patiesībā plašai sabiedrībai Latvijā ir nezināmas.  Masku festivālos gan dažreiz dalībnieki uzdanco, bet ne jau pašas maskas deju, bet sadzīves pāru dejas no XX gadsima sākuma.
Pēc Ugunsdejas, kurā māksliniece Sandra Sabīne Jaundaldere iejutās uguns stihijas divējādā dabā.  Mūsu tradicionālajā dejā nav saglabājušies etnogrāfiski deju apraksti par sakrālajām dejām. Tomēr ziņu par sakrālajām dejām nav maz – daudzie dainu teksti un ceļotāju piezīmes par mūsu senču dejošanas paražām ir ticami avoti.   Pētījumus šajā jomā izdarījusi Elza Siliņa, kuras publikācijā (1939.g. Latviešu deja) ir tām veltīta vesela nodaļa. 
Nodarbību vadīja dejas pētnieks un skolotājs Ernests Spīčs. Uguns deju dejoja māksliniece Sandra Sabīne Jaundaldere; Muzicēja koklētāji Dina Liepa, Ansis Jansons, Rozīte Katrīna Spīča.

Monday, January 7, 2013

Sakrālā deja mūsdienās

Sakrālā deja mūsdienās ir sabiedriska aktivitāte, kādu piekopj cilvēki, kam tuvāka dejas mākslas slēptākās nozīmes, kas saistītas ar dejas ietekmi uz psihi, garīgo dzīvi un saskarsmi ar dabu un augstākiem spēkiem. Tādēļ nereti cilvēki, kas meklē garīgu mierinājumu, atrod to sakrālajā dejā. Jāatzīmē, ka visās zināmajās reliģijās dejai zināmā laikā ir/bijusi un var prognozēt, ka arī būs īpaša nozīme ne tikai kā mākslas atklāsmes faktam un procesam, bet arī kā īpašam veidam kā vērsties pie Dieva jebšu kosmiskiem spēkiem. Tādējādi sakrālā deja apvieno gan ticīgus cilvēkus, gan tādus, kas neuzsver Dieva nozīmi savā dzīvē.

Latvijā ir vairāku sakrālās dejas veidu interesenti. Lai arī šādu cilvēku skaits nav liels, salīdzinot ar tiem, kas iesaistīti amatiermākslā, sportā vai biznesā un informācija par viņu aktivitātēm netiek plaši izplatīta, tomēr dejas praktizēšanas nodarbības regulāri notiek gan baznīcās (Anglikāņi un Sv. Ģertrūde Rīgā), gan brīvā laika centros, gan mājās, gan dabā. Zināmā mērā par mūsdienu sakrālās dejas būtiskiem notikumiem var nosaukt arī tādus publiskus svētkus kā tradicionālo Jāņu svētīšana Dainu kalnā, Bluķa vakaru Rīgā un citus.

Viena no sakrālās dejas dižākajām dejotājām ir Vija Vētra, kura katru vasaru ierodas Rīgā, lai mācītu dejas kā lūgšanas pamatus interesentiem RTU Studentu centrā.

Tuvākais notikums, kas varētu piesaistīt sakrālās dejas interesentu uzmanību ir Dzīvesziņas skola, kas tagad regulāri notiks Rīgas Latviešu biedrībā.


Wednesday, January 2, 2013

Dejo jostu, dejo cimdu, dejo savu goda kreklu!

Kas gan var būt labāks, kā janvārī nodoties lūgšanai dejā?

Mūsu dejas tradicijā ir  atrodami ļoti daudzi dejas rituālu paraugi, kas radīti gadsimtu gaitā mūsu senčiem piekopjot vienu no visiedarbīgākajiem praktiskās maģijas veidiem – deju! Šo dejas rituālu saskaņošanas ritms lielākoties ir ierakstīts jostās un cimdos, taču atrodams arī citos apģērba gabalos, ja vien tie ir no goda kārtas. Goda kārtu vilka godos un tajā tērpušies dejoja noteiktas dejas. 

Mūsu tikšanās reizē Rīgā, Rīgas Latviešu biedrībā 8. janvārī tikai pieskārsimies latviešu dejas sakrālajam slānim. Dejosim dažas būtiskas dejas, kas domātas kopējās saskaņas nodrošināšanai sabiedrībā, kā arī izjutīsim vīrišķā/sievišķā elementa pretmetu gan jostu rakstos, gan attieksmē pret vienu no pamatelementiem – uguni.

Ja atbrauksiet 27. janvārī uz Lielvārdi, tad tur Gaismas Dārzā locīsim un jozīsim Lielvārdes jostu. Ritināsim un dejosim to no sākuma līdz galam. Pieskārsimies arī mūžīgajai Saules/čūskas radīšanas/sagrāves dejai.

Kas gan var būt labāks par šo – izlīkumot Lielvārdes jostu kā čūsku!

Deja māmuļā Gaismu sauca izskaņā



Kronvaldu Atim par godu Rīgas latviešu biedrībā notika sarīkojums, ko sauc tradicionālai GAISMU SAUCA, GAISMA AUSA!

Šoreiz sarīkojuma izskaņā jauks dejas brīdis kopā ar jaunajiem muzikantiem. Dejas meistars – Ernests Spīčs