Danču skola Ķegumā 3. daļa

Saruna ar Daci

Danču skola Ķegumā ir samērā jauna iniciatīva un tās iesākums meklējams mūziķes un bijušās Madlienas folkloras skolotājas Daces Priedoliņas dejas mīlestībā. Viņa tagad vada Tomes folkloras kopu Graudi. Folkloras kopā ir dziedātāji, viņi arī iet rotaļās un pēdējā laikā pievēršas pastiprinātai tautas dejas apguvei.

Dace stāsta. ka reiz, 2013. gadā folkloras kopu uzaicināja vadīt sarīkojumu Meteņa dancis Tomē, kurā bija jāmāca un jāspēlē tautas dejas. Ko darīt? Dace nolēma riskēt – sasparoties uz lielu sarīkojumu, kurā Graudi spēlētu, bet pašū dejotāju pulciņu papildinātu dejotāji no Ogres danču kluba.  Viņa atcerējās LU Etniskās kultūras centra folkloras skolotāju kursos apgūtās dejas, uzaicināja savas kopas dalībnieci Līgu Valaini,  kura spēlē akordeonu,  līdzās jau zināmajām Dejām no Mārtiņa dejas grāmatas - Bulānas Garausītis, Piltenes Rozā polka, Varakļānu Sēņu polka, iemācīties jaunas.

Dace Priedoliņa. E.Spīča foto

"Viegli negāja, bet galā tikām", stāsta Dace un turpina - "Reiz vilcienā satiku Jāni Kušķi, kurš mani iedrošināja nopietnāk pievērsties tautas deju mūzikas spēlēšanai. Tā bija ātra ideja, bet tā balstījās dejas enerģētikā, kuru atkal sāku sajust."

Te jāpaskaidro, ka Dace, ilgāku laiku vadot Madlienas bērnu folkloras kopu, piedalījās ne tikai folkloras skolotāju kursos, bet arī bērnu un jauniešu folkloras kustībā Pulkā emu, pulkā teku, kur regulāri notika plaši sarīkojumi ar tautas dejas vakariem. Toreiz izjustais dejas spars, ko Dace mēdz saukt par dejas enerģiju,  izrādās, nav nekur pazudis, bet atjaunojas, ja atkal sāk dejot.

Jautāju Dacei, lai pastāsta, kā turpinājās jaunās muzikantu grupas attīstība?

Dace stāsta, ka sākumā jau nav bijis ne muzikantu, ne dejotāju. Dace uzrunājusi savu kolēģi, dziesminieku Eināru Kvili, kurš viņai par pārsteigumu, piekritis. Arī Jānis Kušķis labprāt pievienojies. Izrādījies, ka māksliniece Sandra Sabīne Jaundaldere sit bundziņas un grib dejot un spēlēt. Vislielāko devumu šobrīd muzicēšanā dod Līga. 

Dace bēdājusies, ka šādi salasītiem muzikantiem nav bijis arī plašāka repertuāra. Tādēļ gājuši ciemos uz Ogres Danču klubu mācīties. Tas bijis veiksmīgi, jo tur bijuši dejotāji, kuriem tieši trūcis muzikantu. Tā  kopā ar Ogres dejotājiem aizbraukuši uz Ģikšiem, lai piedalītos Danču naktī 2014. gada sākumā. Tur veicies necerēti labi. Tā vietā, lai tik vien kā skatītos un mācītos, tikuši pie spēlēšanas. Izrādījies, ka dejotājiem tīri labi paticis. Tad jau dūša pieaugusi. 

Paveicies arī ar to, ka Ilmārs Pumpurs rīkojis Skrīveros muzikantu kursus. Dace pieteikusies uz mandolīnu, Sabīne uz kokli, bet Jānis uz vijoli. 

Tāds ir Ķegumā mājvietu radušo Danču muzikantu iesākums. Rosinošs, jo prieks no kopā muzicēšanas, kas liek kustēties dejotāju kājām, ir motivējis turēties kopā šim diezgan raibajam muzikantu - mākslinieku sastāvam.

Lai veicas Ķeguma Danču muzikantiem – Brīvajiem danču muzikantiem, kā viņi paši sevi dēvē!

Muzikanti spēlēs vēl šogad – 30. decembrī Ķegumā.

Vairāk lasi:
http://www.dore.lv/#!dancu-skola/c6ld

Danču skola Ķegumā 2. daļa

Lūk, ko par savu attieksmi pret deju raksta Līga Valaine.


Dejai ir ļoti daudz izpausmes mūsdienu kultūras vidē, taču tradicionālā deja, jeb, tā sauktie - danči (arī tautas deja, folkoras deja, etnodeja), rada prieku par pašu dejas procesu. Vērojot horeogrāfiski iestudētās skatuves tautiskās dejas, izjūtam māksliniecisku baudījumu, vienlaicīgi apjaušot, ka šis dejot prieks nav lemts katram - jo tas ir pārāk sarežģīti, pārāk grūti u.t.t. Ar dančiem ir citādi. Danči - neapdarinātas, etnogrāfiskās jeb tradicionālās latviešu, lietuviešu, igauņu un citu kaimiņtautu dejas, kas nākušas no 19. gs. vidus – 20. gs. sākuma, ir pieejami ikkatram un ikvienam. Dančos otrajā plānā paliek nostieptie pirkstgali, līdz milimetram precīzās līnijas gatvē, mākslīgais smaids, iestudētās un pārspīlētās skatuves kustības... Svarīgs ir tikai pats klātesamības un piedalīšanās process, kā rezultātā rodas prieks. Prieks par kopā būšanu, kustības prieks, enerģija, kas rodas visiem kopā dejojot un pāriet no viena dejotāja pie nākamā caur smaidu, caur acu skatu, caur roku satvērienu, caur kopā izdejotu soli. Tradicionālās dejas pašos pamatos ir virzītas uz saskarsmi un komunikāciju kustībā. Pirms simts un divsimts gadiem cilvēki sanāca kopā godos, gadskārtās, talkās, atpūtā un vienkārši dejoja. Dejoja istabā, pagalmā, pļavā vai siena šķūnī - viens no otra mācījās, dalījās, ja neatcerējās - izdomāja no jauna. Tā ir komunikācija bez vārdiem - tikai ar kustību, saskarsmi, mūziku un ritmu. 

 "Danču skola", savā ziņā, ir projekts tiem, kas baidās. Baidās, ka var neizdoties, baidās, ka nepratīs un nesapratīs. Tas dos iespēju apgūt un iepazīt vieglākas un grūtākas tautas dejas katram pieņemamā tempā. Mācīsimies kopā, ja kas neizdosies, apstāsimies, sapratīsim, izrunāsim, lai kopā rastu prieku dejā. Savu vietu procesā atradīs arī pieredzējušie dancotāji, daloties pieredzē un palīdzot sajust maģisko danču dzirksti aizvien vairāk jauno dancotāju. Un atkal radīsies prieks, par to, ka būs sasniegts cēls mērķis - iepazīstināt un aicināt apgūt latviešu, lietuviešu, igauņu, baltkrievu un citu tautu tradicionālās dejas, veidojot sabiedrības izpratni par tradicionālo deju daudzveidību un vērtību mūsdienu kultūras vidē

Danču skola - afiša

 30. decembrī , 19.00, Ķeguma Tautas namā  Danču skola aicina uz VECGADA DANCI .Latviešu, lietuviešu un igauņu senos dančus spēlēs Brīvie Danču Muzikanti (Līga, Dace, Jānis, Egils, Sandra un Einārs). Danču soļus ierādīs pirmo četru DANČU SKOLAS nodarbību dalībnieki, ar kuriem kopā būsim apguvuši teju 30 dančus! Ieeja par ziedojumu.

...aizejošā gada priekus un bēdas, veiksmes un neveiksmes, pacēlumus un kritienus, lepnumu un kaunu, uzslavas un nopēlumus, darbus un nedarbus... VISU, kas gada laikā sakrājies mūsu sirdīs un dvēselēs, lai Jauno gadu sagaidītu tīri, atjaunoti un spēka pilni jauniem izaicinājumiem! TIEKAMIES!

Danču skola Ķegumā 1.daļa

Stāsts par to, kā mūsdienās Ķegumā top un dzīvo sadzīves deja. Sadzīves deja ir tā, ko mēs dejojam, kad sanākam kopā – viesībās, gadskārtās, ģimenes godos un mūsdienās arī dejas sarīkojumos, kurus sauc par danču klubiem. Tātad runa ir par tautas deju.

Stāsts par Ķeguma danču skolu ir no vairākām daļām. Šoreiz – pirmā daļa. Stāsta māksliniece Sandra Sabīne Jaundaldere. 

Danču skola Ķegumā

Deja rodas no prieka. Mūzika rodas no prieka.

Ar kājām(i) bungas situ,

Ar mutīti stabulēju...

Pa vienam katrs dejo kā jūt, lec kā atspole, izvijas kā dzīpars, bet tikko sanākam kopā jādomā par kopēju rakstu, vijumu, audumu. Varbūt varētu teikt  ka jau pāris gadus meklējam stelles, liekam katru dzīpariņu vietā un aužam droši, lai koši.

Jā, jā... pazīstam tautas dejas..., bet ne katram tās tīk, ne katram pa spēkam. Kas vēl tautai atlicis? Tikai vecais zaļumballes valsītis vai jaunā lustīgā lēkāšana ...”kā māku tā maunu„ stilā? Kas tad nu? „Tikai priekšautiņš? Maz, jaunkundz, maz!” - Teiktu režisora Jāņa Streiča filmas Velna kalpi varonis ģenerālis Svensons. Un ja nu kāda smuka zviedru meiča vēl uzjautā kādas dejas tad Rīgā šoruden modē? Un ne jau par priekšnesumu vērošanu būs runa, jo tie, kuri patiesi mīl deju  dejo paši. Protams, ka Rīgā ir viss un visa gana. Rīgas danču klubs svētdienās un trešdienas vakaru danči Folkklubā Ala... un ja labi meklē... gan jau katrā laikā var ko sagrabināt.

Bet kas tad šajos laikos notiek mūspusē - starp Jumpravu un Ogri? Jumpravas Kultūras namā dančus, pie izdevības, iespējams apgūt Folkloras kopas Liepu laipa (vadītāja Vita Talla) vadībā. Ogres Kultūras centrā pastāvīgi darbojas Ogres Danču klubs (vadītājs Ainars Sviķis). Pateicoties Zinību biedrības Gaismas Dārzs ierosmei atsevišķi pasākumi danču apguvē notikuši arī Lielvārdē. Beidzot ar prieku var teikt, ka nu arī Ķegums ir iemirdzējies danču zvaigznājā.

Pirms pāris gadiem dziesminiece, ģitārspēles  skolotāja un Tomes folkloras kopas Graudi vadītāja Dace Priedoliņa sapulcēja vienkopus Brīvos Danču muzikantus - mūzikas skolotāju un Folkloras kopas Graudi dalībnieci Līgu Valaini, mākslinieku un ģitārspēles virtuozu Eināru Kvili, bijušo Vīru kopas Vilki dalībnieku un tautas dzīvesziņas pētnieku Jāni Kušķi, mākslinieci, dejotāju un Tautas tradīciju kopas Austras Koks vadītāju Sandru Sabīni Jaundalderi.

 Kādēļ „brīvos”?....................Jo katrs muzicē brīvi un pēc paša brīvas gribas.

Kādēļ „danču”?......................Lai spēlētu dančus.

Kādēļ „muzikantus”? .............Dejotājiem!

Bet ... kur dejotāji? 

Sākumā dejotāji bija tikai iztēlē. Labi noderēja pašu pieredze, aizvien noder dejas skolotāja Ernesta Spīča Mārtiņa deju grāmata. Braucām meklēt uz Ogres Danču klubu, kur Brīvajiem Danču muzikantiem piepulcējās ģitārists un dejotājs Egils Viškints. Spēlējām Lielajā Danču naktī Ģikšos. Bet šoruden kopā ar biedrību DORE V un Ķeguma Sociālo centra laipnu atbalstu tika aizsākta Danču skola Ķegumā. Dančus māca Dace un Egils. Notikušas vairākas nodarbības. Ar cerību uz turpinājumu veramies nākotnē.

Sandra Sabīne Jaundaldere

Vai deja ir etnoprodukts?

Lai gan jau gadsimta ceturksni dzīvojam valstī, kurā komandekonomika vair netiek lietota sabiedrības dzīves ierobežošanai, tomēr vairumam cilvēku tādi ekonomikas termini, kā piemēram,  tirgvedība, produkti ir sveši un izsauc nevajadzīgas asociācijas. Kur nu vēl termins etnoprodukti?

Ja sāku runāt par ar tradicionālo deju saistītiem etnoptoduktiem, tad daža laba klausītāja acīs redzu pārmetumu. Sak., ko nu tu jauc kultūru ar ekonomiku?

Negrasos strīdēties un kaut ko pierādīt. Gudrs sapratīs, bet muļķim neiestāstīsi - tāds ir sabiedrības likums.

Neapšaubāmi tradicionālā deja jau kopš Ludviķa XIV laikiem Eiropā ir izmantota jaunu deju veidošanai, bet aiz Eiropas robežām pat senāk. Tomēr mums aktuāli ir tie produkti, kas top pie mums un tie, kurus lieto pie mums – mūsu zemē.. Tā, plaši zināmās dejas lielizrādes Deju svētku saturu veido dejas, kuras horeogrāfi veidojuši smeļoties iedvesmu folklorā  un izmantodami tādu zinātņu kā etnopsiholoģijas un etnogrāfijas atziņas, kā arī lietodami baleta vai citu dejas skolu un žanru izstrādātās metodikas. Varētu jau teikt, ka tiešām etnoprodukts, jo tam ir galvenā pazīme: tās dejas paredzētas tikai noteiktai etnicitātei. Tomēr viena lieta liek šaubīties - produktam it tikai viens pircējs un tas ir valsts. Jebkuram produktam un arī etnoproduktam jābūt lielam pircēju skaitam. Kāds teiks - dejotāji taču un skatītāji, vai tad tie nav? Es teikšu, ka tas jau būtu labi, bet mēs skaidri zinām, ka Deju svētkus mēs finansējam no valsts un pašvaldību līdzekļiem, jeb, bez valsts pabalsta, mēs Deju svētkus diez vai varētu sarīkot. Pie tam, bēdīgākais, ka šīs – tautiskās dejas jau sadzīvē mēs nedejojam. Tās ir tikai skatuvei, tikai Deju svētkiem un dažreiz reprezentācijai ārvalstīs.

Tomēr joks ir tajā, ka tās tautiskās dejas, kuras mēs dejojam vai vērojam Deju svētkos, ka atsevišķs deju žanrs radās XIX gadsimta pirmajā pusē, kad Viduseiropā strauji attīstījās tūrisms un ceļiniekiem tika sagatavoti priekšnesumi, kuros dejoja tautas dejas. Jā, toreiz sāka rasties pirmie etnoprodukti kopā ar jēdzieniem etnoss un etniskums jeb etnicitāte. Tātad mūsu tautiskās jeb skatuviskās dejas varētu nosaukt par etnoproduktiem, ja tām būtu patiešām daudz pircēju. Ir cilvēki, kas mēģina no tautiskajām dejām izveidot izrādes (jau ir vairāk vai mazāk veiksmīgi paraugi), kuras pirktu skatītāji, bet pagaidām ir pāragri runāt par kādu rezultātu, jo tas darbs vēl ir savā iesākumā.

Rezumējam!

Tautas deja, kāda tā dzīvo tautā nav produkts, bet tautas dzīves daļa.

Par produktu var saukt uz tautas dejas bāzes izveidotas izrādes vai atsevišķas dejas, ja tām ir pircēji.

Tātad tautiskās dejas, kas veidotas uz tautas dejas bāzes pagaidām par produktiem nevaram saukt, jo tur daudz traucē komandekonomikas prakse, kāda vēl palikusi mūsu valsts kultūras sistēmā. Tieši no padomju laiku prakses pārņemtā amatiermākslas sistēma, ko mīļi mēdzām saukt par māksliniecisko pašdarbību, ir tas, kas kavē veidot dejas etnoproduktus.

Etnoprodukti ir vajadzīgi mūsu tautas pastāvēšanai. Tai skaitā dejas etnoprodukti.

Mūsu tauta ir radījusi bagātīgu dejas pūru. Mēs to varētu dejot savos svētkos, bet problēma ir tā, ka mēs maz no tā ko zinām. Mēs nedejojam savas dejas! (izņemot Jāņus, folkloras svētkus, klubus un danču nometnes.) Ārvalstu dejas mums liekas modernākas, stilīgākas. Kāpēc? Jo ārvalstnieki māk mums tās pārdot. Mēs patērējam importētas citu tautu radītās dejas un maksājam par to. Tas noplicina pašus, padara mūs nabagākus un neapmierinātākus ar savu dzīvi, valsts pārvaldi un pašu valsti.

Lūk kāpēc ir vajadzīgi jauni etnoprodukti! Par to bija saruna Haifā, I.G.F. tikšanās laikā 2015. gada oktobrī, kurp devāmies, lai iepazīstinātu citu valstu pārstāvjus ar savu skatījumu uz etnoproduktiem.

Brauciens un aktivitātes notika ar LIAA programmas ''Ārējo tirgu apgūšana" atbalstu.

Vai viegli būt jaunam horeogrāfam?

Košas afišas un uzraksta “Tautas deju koncerts” ieintriģēts 8. decembrī devos uz jauno horeogrāfijas studentu koncertu JVLMA Lielajā zālē. 

Šāda veida koncertus jāatzīst apmeklēju ļoti reti. Šoreiz nolēmu apskatīties, ko mūsdienās Mūzikas akadēmijā sauc par Tautas deju? Jau sen, kad 1976. gadā pats sāku studēt Mūzikas akadēmijas (toreiz Latvijas Valsts konservatorija) Horeogrāfijas nodaļā, par tautas deju sabiedrībā bija priekšstats, ka tās ir tās dejas, ko dejo tādi pašdarbības deju kolektīvi kā TDA “Dancis, “Liesma”, "Vektors" un pat profesionālais Valsts deju ansamblis “Daile”. Izrādās, ka priekštatos par tautas deju 40 gados nekas nav mainījies.

Vai saprotat!  Mūsu valsts ir mainījusies. Augstskola atguvusi savu vēsturisko nosaukumu un tur vairs nav jāmācās “zinātniskais komunisms”. Sabiedrībā jau vairums ir apjēdzis, ka tautas deja  – tā ir folklora, bet deju kolektīvi uz skatuves un deju svētkos nedejo tautas deju. TDA "Dancis", "Liesma" un pat "Vektors" dejo horeogrāfu radītas skatuviskās dejas. Uzskatīt, ka  jaunas dejas, kuras sacer horeogrāfi ir folklora, tikpat stulbi, kā uzskatīt, ka komponisti sacer jaunas tautas dziesmas, kuras čakli Latviešu Folkloras krātuves darbinieki ātri vien ieraksta Dainu skapī. Absurds! 

Studenti! Lūdzu iemācieties atšķirt savus autordarbus no tautas dejas!

Protams studentu darbu koncerts ir tikai studiju procesa daļa un patīkami, ka netiek slēpts, kādā līmenī strādā mūsu jaunie horeogrāfi? Tādēļ arī atmetu stingros kritērijus, ar kādiem es vērtētu jaunrades deju skati vai kādu starptautisku konkursu. Vienkārši priecājos, ka redzu jaunu horeogrāfu vārdus un vēroju, vai parādās jauni un veselīgi “ideju asni”? Vai redzama jauna kustību valoda, jauna pieeja dejas tēlam, negaidīti stila risinājumi, parsteidzosas noskaņu gammas un citi smalkumi. Var teikt, ka manas cerības daļēji attaisnojās. 

Bija deja, kurā jaunā horeogrāfe (deja Vienas saule, viena zeme, autore Marija Eiferova, dejoja DA "Karuselis") bija ļoti sekmīgi atrisinājusi dejas kompozīciju. Dejotājas, jo tā bija meiteņu deja, diezgan labi iznesa dejas autores radīto tēlu. Tērpi, grims, vainadziņi karoga krāsās un pat sejas izteiksme bija pārdomāti un saskaņoti. Gaumīga deja. Kā neliels trūkums bija tas, ka dejas noskaņa kopumā bija tik melanholiska, ka dejas beigās pārņēma skumjas. Foto:

Cita deja, ko dejoja sešas meitenes,  bija par darba tēmu (deja Es izkūlu kunga riju, autore Viktorija Čaikova, dejoja studentes). Spraigas kustības, neikdienišķa un nedaudz “robotiska” dejas valoda, pārsteidzošas pozas, brīžam asimetriski dejas raksti mijas ar simetriskiem. Dzīvi aplicinoša un dinamska deja. Šai dejai bija vislielākā skatītāju piekrišana. Skat., videopiemēru:

Arī trešā deja, kas man likās slavējama, bija meiteņu deja (deja Gaismiņa ausa, autors Reinis Rešetins, dejoja studentes), lai gan par pabeigtu deju to īsti nevar saukt, jo tika piedāvāta tikai kustību etīde četrām meitenēm. Labi, lai būtu – autors ir students, kam dejas kompozīcija vēl jāpastudē. Toties, kas par skaistu griezienu improvizāciju! Var redzēt, ka meitenēm patīk griezties, viņas dejoja ar baudu un to varēja skatīties priecājoties par katru brīdi, katru oriģinālu pozu un kustību. Skat., videopiemēru: 

Par pārējām dejām īpaši daudz nav ko teikt. Bija dejas divos līdzīgos stilos, kas tagad arvien vairāk pārņem skatuves jeb tautisko deju kustību. Pirmais ir “slāgerdejas” jeb lauku zaļumballes parodijas. Tās dejo pārsvarā dažādos brīvdabas sarīkojumos, kur spēlē šlāgermūziku. Visiem jautri, visi smejas, kā māk, tā dejo. Te nav pretenziju uz dejas mākslu, vienkārši – lecam pa jaunam, lecam pa vecam, lecam kā mākam. Otrs stils, ko pārstāvējā DA “Pērle”  un kas pamazām kūņojas ārā no tik silti remdenā “šlāgerdeju” aplociņa, ir jau ar pretenziju uz noteiktu māksliniecisku saturu un standartu. Dejas tēls ir atzīstams ar to, ka nav pārspīlēts tas saldenums, kas padara “šlāgerdejas” nebaudāmas. Tomēr pie dejas tēla ir stipra ansambliskuma ietekme. “Pērles” dejotāji līdz ar to rada tik ļoti viengabalainu un pārliecinošu skatuves tēlu, ka horeogrāfam te ir ko nopūlēties, lai būtu jūtama viņa individualitāte. Šoreiz tā īsti nebija un kaut kā pietrūka, lai pašpārliecinātie dejotāji respektētu jaunos horeogrāfus.

Noslēgumā gribu uzteikt mūzikas apvienību ImantaDimanta. Viņu radītās tautas mūzikas apdaru spēks noteikti palīdzēja ne tikai saturēt viengabalainu koncertu, bet arī deva papildus sparu dejotājiem. 

Kompozīcijas māksla, dejas kombinācijas, dejas rakstu pārzināšana un tērpu kultūra vēl nav visa deja. Ārējās formas meklējumos jau ir zināma varēšana, bet satura atklāsmē, noskaņu veidošanā un maiņā, kā arī stila izjūtā vēļ daudz jāstudē. Turpmākas sekmes studijās vēlu visiem Z. Errsas, V. Vidzemnieces un A. Kozaka audzēkņiem! Jūs tomēr būsiet nākamie Deju svē†ku virsavadītāji un horeogrāfi.