Lai gan jau gadsimta ceturksni dzīvojam valstī, kurā komandekonomika vair netiek lietota sabiedrības dzīves ierobežošanai, tomēr vairumam cilvēku tādi ekonomikas termini, kā piemēram, tirgvedība, produkti ir sveši un izsauc nevajadzīgas asociācijas. Kur nu vēl termins etnoprodukti?
Ja sāku runāt par ar tradicionālo deju saistītiem etnoptoduktiem, tad daža laba klausītāja acīs redzu pārmetumu. Sak., ko nu tu jauc kultūru ar ekonomiku?
Negrasos strīdēties un kaut ko pierādīt. Gudrs sapratīs, bet muļķim neiestāstīsi - tāds ir sabiedrības likums.
Neapšaubāmi tradicionālā deja jau kopš Ludviķa XIV laikiem Eiropā ir izmantota jaunu deju veidošanai, bet aiz Eiropas robežām pat senāk. Tomēr mums aktuāli ir tie produkti, kas top pie mums un tie, kurus lieto pie mums – mūsu zemē.. Tā, plaši zināmās dejas lielizrādes Deju svētku saturu veido dejas, kuras horeogrāfi veidojuši smeļoties iedvesmu folklorā un izmantodami tādu zinātņu kā etnopsiholoģijas un etnogrāfijas atziņas, kā arī lietodami baleta vai citu dejas skolu un žanru izstrādātās metodikas. Varētu jau teikt, ka tiešām etnoprodukts, jo tam ir galvenā pazīme: tās dejas paredzētas tikai noteiktai etnicitātei. Tomēr viena lieta liek šaubīties - produktam it tikai viens pircējs un tas ir valsts. Jebkuram produktam un arī etnoproduktam jābūt lielam pircēju skaitam. Kāds teiks - dejotāji taču un skatītāji, vai tad tie nav? Es teikšu, ka tas jau būtu labi, bet mēs skaidri zinām, ka Deju svētkus mēs finansējam no valsts un pašvaldību līdzekļiem, jeb, bez valsts pabalsta, mēs Deju svētkus diez vai varētu sarīkot. Pie tam, bēdīgākais, ka šīs – tautiskās dejas jau sadzīvē mēs nedejojam. Tās ir tikai skatuvei, tikai Deju svētkiem un dažreiz reprezentācijai ārvalstīs.
Tomēr joks ir tajā, ka tās tautiskās dejas, kuras mēs dejojam vai vērojam Deju svētkos, ka atsevišķs deju žanrs radās XIX gadsimta pirmajā pusē, kad Viduseiropā strauji attīstījās tūrisms un ceļiniekiem tika sagatavoti priekšnesumi, kuros dejoja tautas dejas. Jā, toreiz sāka rasties pirmie etnoprodukti kopā ar jēdzieniem etnoss un etniskums jeb etnicitāte. Tātad mūsu tautiskās jeb skatuviskās dejas varētu nosaukt par etnoproduktiem, ja tām būtu patiešām daudz pircēju. Ir cilvēki, kas mēģina no tautiskajām dejām izveidot izrādes (jau ir vairāk vai mazāk veiksmīgi paraugi), kuras pirktu skatītāji, bet pagaidām ir pāragri runāt par kādu rezultātu, jo tas darbs vēl ir savā iesākumā.
Rezumējam!
Tautas deja, kāda tā dzīvo tautā nav produkts, bet tautas dzīves daļa.
Par produktu var saukt uz tautas dejas bāzes izveidotas izrādes vai atsevišķas dejas, ja tām ir pircēji.
Tātad tautiskās dejas, kas veidotas uz tautas dejas bāzes pagaidām par produktiem nevaram saukt, jo tur daudz traucē komandekonomikas prakse, kāda vēl palikusi mūsu valsts kultūras sistēmā. Tieši no padomju laiku prakses pārņemtā amatiermākslas sistēma, ko mīļi mēdzām saukt par māksliniecisko pašdarbību, ir tas, kas kavē veidot dejas etnoproduktus.
Etnoprodukti ir vajadzīgi mūsu tautas pastāvēšanai. Tai skaitā dejas etnoprodukti.
Mūsu tauta ir radījusi bagātīgu dejas pūru. Mēs to varētu dejot savos svētkos, bet problēma ir tā, ka mēs maz no tā ko zinām. Mēs nedejojam savas dejas! (izņemot Jāņus, folkloras svētkus, klubus un danču nometnes.) Ārvalstu dejas mums liekas modernākas, stilīgākas. Kāpēc? Jo ārvalstnieki māk mums tās pārdot. Mēs patērējam importētas citu tautu radītās dejas un maksājam par to. Tas noplicina pašus, padara mūs nabagākus un neapmierinātākus ar savu dzīvi, valsts pārvaldi un pašu valsti.
Lūk kāpēc ir vajadzīgi jauni etnoprodukti! Par to bija saruna Haifā, I.G.F. tikšanās laikā 2015. gada oktobrī, kurp devāmies, lai iepazīstinātu citu valstu pārstāvjus ar savu skatījumu uz etnoproduktiem.
Brauciens un aktivitātes notika ar LIAA programmas ''Ārējo tirgu apgūšana" atbalstu.
No comments:
Post a Comment