Lūk, ko par savu attieksmi pret deju raksta Līga Valaine.
Dejai ir ļoti daudz izpausmes mūsdienu kultūras vidē, taču tradicionālā deja, jeb, tā sauktie - danči (arī tautas deja, folkoras deja, etnodeja), rada prieku par pašu dejas procesu. Vērojot horeogrāfiski iestudētās skatuves tautiskās dejas, izjūtam māksliniecisku baudījumu, vienlaicīgi apjaušot, ka šis dejot prieks nav lemts katram - jo tas ir pārāk sarežģīti, pārāk grūti u.t.t. Ar dančiem ir citādi. Danči - neapdarinātas, etnogrāfiskās jeb tradicionālās latviešu, lietuviešu, igauņu un citu kaimiņtautu dejas, kas nākušas no 19. gs. vidus – 20. gs. sākuma, ir pieejami ikkatram un ikvienam. Dančos otrajā plānā paliek nostieptie pirkstgali, līdz milimetram precīzās līnijas gatvē, mākslīgais smaids, iestudētās un pārspīlētās skatuves kustības... Svarīgs ir tikai pats klātesamības un piedalīšanās process, kā rezultātā rodas prieks. Prieks par kopā būšanu, kustības prieks, enerģija, kas rodas visiem kopā dejojot un pāriet no viena dejotāja pie nākamā caur smaidu, caur acu skatu, caur roku satvērienu, caur kopā izdejotu soli. Tradicionālās dejas pašos pamatos ir virzītas uz saskarsmi un komunikāciju kustībā. Pirms simts un divsimts gadiem cilvēki sanāca kopā godos, gadskārtās, talkās, atpūtā un vienkārši dejoja. Dejoja istabā, pagalmā, pļavā vai siena šķūnī - viens no otra mācījās, dalījās, ja neatcerējās - izdomāja no jauna. Tā ir komunikācija bez vārdiem - tikai ar kustību, saskarsmi, mūziku un ritmu.
Dejai ir ļoti daudz izpausmes mūsdienu kultūras vidē, taču tradicionālā deja, jeb, tā sauktie - danči (arī tautas deja, folkoras deja, etnodeja), rada prieku par pašu dejas procesu. Vērojot horeogrāfiski iestudētās skatuves tautiskās dejas, izjūtam māksliniecisku baudījumu, vienlaicīgi apjaušot, ka šis dejot prieks nav lemts katram - jo tas ir pārāk sarežģīti, pārāk grūti u.t.t. Ar dančiem ir citādi. Danči - neapdarinātas, etnogrāfiskās jeb tradicionālās latviešu, lietuviešu, igauņu un citu kaimiņtautu dejas, kas nākušas no 19. gs. vidus – 20. gs. sākuma, ir pieejami ikkatram un ikvienam. Dančos otrajā plānā paliek nostieptie pirkstgali, līdz milimetram precīzās līnijas gatvē, mākslīgais smaids, iestudētās un pārspīlētās skatuves kustības... Svarīgs ir tikai pats klātesamības un piedalīšanās process, kā rezultātā rodas prieks. Prieks par kopā būšanu, kustības prieks, enerģija, kas rodas visiem kopā dejojot un pāriet no viena dejotāja pie nākamā caur smaidu, caur acu skatu, caur roku satvērienu, caur kopā izdejotu soli. Tradicionālās dejas pašos pamatos ir virzītas uz saskarsmi un komunikāciju kustībā. Pirms simts un divsimts gadiem cilvēki sanāca kopā godos, gadskārtās, talkās, atpūtā un vienkārši dejoja. Dejoja istabā, pagalmā, pļavā vai siena šķūnī - viens no otra mācījās, dalījās, ja neatcerējās - izdomāja no jauna. Tā ir komunikācija bez vārdiem - tikai ar kustību, saskarsmi, mūziku un ritmu.
"Danču skola", savā ziņā, ir projekts tiem, kas baidās. Baidās, ka var neizdoties, baidās, ka nepratīs un nesapratīs. Tas dos iespēju apgūt un iepazīt vieglākas un grūtākas tautas dejas katram pieņemamā tempā. Mācīsimies kopā, ja kas neizdosies, apstāsimies, sapratīsim, izrunāsim, lai kopā rastu prieku dejā. Savu vietu procesā atradīs arī pieredzējušie dancotāji, daloties pieredzē un palīdzot sajust maģisko danču dzirksti aizvien vairāk jauno dancotāju. Un atkal radīsies prieks, par to, ka būs sasniegts cēls mērķis - iepazīstināt un aicināt apgūt latviešu, lietuviešu, igauņu, baltkrievu un citu tautu tradicionālās dejas, veidojot sabiedrības izpratni par tradicionālo deju daudzveidību un vērtību mūsdienu kultūras vidē
No comments:
Post a Comment