Jostas raksti Lielvārdē

Lielvārdes josta jau daudzreiz ir kustinājusi mūsu prātus.
Vai varam mēģināt ļaut jostai kustināt mūsu kājas?

Jā, kādēļ gan nē?

Tradicionālās dejas pamats Māmuļā

Šoreiz tikai daži attēli ar komentāriem par Tradicionālās dejas pamatu koncertlekciju, kas notika 2013. gada 8. janvārī Rīgas Latviešu biedrībā.

Šajā koncertlekcijā, kas notika Dzīvesziņas skolas jaunā cikla sākumā, bija iespēja saskatīt sakrālās dejas motīvus etnogrāfiskajā dejā, kā arī mūsdienu centienus izmantot tautas mūziku meditatīvai dejai. tāpēc dejojām gan tradicionālo Gatves deju, gan Bulānas Riņķa danci, gan Krusta danci. Ne mazāk zināms tradicionālās dejas slānis ir saistāms ar stihiju kā arī dabas objektu attēlošanu dejā. Vienkāršāk sakot – masku dejas. Masku dejas, lai arī cik populāra un izplatīta ir maskošanās tradīcija, patiesībā plašai sabiedrībai Latvijā ir nezināmas.  Masku festivālos gan dažreiz dalībnieki uzdanco, bet ne jau pašas maskas deju, bet sadzīves pāru dejas no XX gadsima sākuma.

Pēc Ugunsdejas, kurā māksliniece Sandra Sabīne Jaundaldere iejutās uguns stihijas divējādā dabā.  Mūsu tradicionālajā dejā nav saglabājušies etnogrāfiski deju apraksti par sakrālajām dejām. Tomēr ziņu par sakrālajām dejām nav maz – daudzie dainu teksti un ceļotāju piezīmes par mūsu senču dejošanas paražām ir ticami avoti.   Pētījumus šajā jomā izdarījusi Elza Siliņa, kuras publikācijā (1939.g. Latviešu deja) ir tām veltīta vesela nodaļa. 

Nodarbību vadīja dejas pētnieks un skolotājs Ernests Spīčs. Uguns deju dejoja māksliniece Sandra Sabīne Jaundaldere; Muzicēja koklētāji Dina Liepa, Ansis Jansons, Rozīte Katrīna Spīča.

Sakrālā deja mūsdienās

Sakrālā deja mūsdienās ir sabiedriska aktivitāte, kādu piekopj cilvēki, kam tuvāka dejas mākslas slēptākās nozīmes, kas saistītas ar dejas ietekmi uz psihi, garīgo dzīvi un saskarsmi ar dabu un augstākiem spēkiem. Tādēļ nereti cilvēki, kas meklē garīgu mierinājumu, atrod to sakrālajā dejā. Jāatzīmē, ka visās zināmajās reliģijās dejai zināmā laikā ir/bijusi un var prognozēt, ka arī būs īpaša nozīme ne tikai kā mākslas atklāsmes faktam un procesam, bet arī kā īpašam veidam kā vērsties pie Dieva jebšu kosmiskiem spēkiem. Tādējādi sakrālā deja apvieno gan ticīgus cilvēkus, gan tādus, kas neuzsver Dieva nozīmi savā dzīvē.

Latvijā ir vairāku sakrālās dejas veidu interesenti. Lai arī šādu cilvēku skaits nav liels, salīdzinot ar tiem, kas iesaistīti amatiermākslā, sportā vai biznesā un informācija par viņu aktivitātēm netiek plaši izplatīta, tomēr dejas praktizēšanas nodarbības regulāri notiek gan baznīcās (Anglikāņi un Sv. Ģertrūde Rīgā), gan brīvā laika centros, gan mājās, gan dabā. Zināmā mērā par mūsdienu sakrālās dejas būtiskiem notikumiem var nosaukt arī tādus publiskus svētkus kā tradicionālo Jāņu svētīšana Dainu kalnā, Bluķa vakaru Rīgā un citus.

Viena no sakrālās dejas dižākajām dejotājām ir Vija Vētra, kura katru vasaru ierodas Rīgā, lai mācītu dejas kā lūgšanas pamatus interesentiem RTU Studentu centrā.

Tuvākais notikums, kas varētu piesaistīt sakrālās dejas interesentu uzmanību ir Dzīvesziņas skola, kas tagad regulāri notiks Rīgas Latviešu biedrībā.

Dejo jostu, dejo cimdu, dejo savu goda kreklu!

Kas gan var būt labāks, kā janvārī nodoties lūgšanai dejā?

Mūsu dejas tradicijā ir  atrodami ļoti daudzi dejas rituālu paraugi, kas radīti gadsimtu gaitā mūsu senčiem piekopjot vienu no visiedarbīgākajiem praktiskās maģijas veidiem – deju! Šo dejas rituālu saskaņošanas ritms lielākoties ir ierakstīts jostās un cimdos, taču atrodams arī citos apģērba gabalos, ja vien tie ir no goda kārtas. Goda kārtu vilka godos un tajā tērpušies dejoja noteiktas dejas. 

Mūsu tikšanās reizē Rīgā, Rīgas Latviešu biedrībā 8. janvārī tikai pieskārsimies latviešu dejas sakrālajam slānim. Dejosim dažas būtiskas dejas, kas domātas kopējās saskaņas nodrošināšanai sabiedrībā, kā arī izjutīsim vīrišķā/sievišķā elementa pretmetu gan jostu rakstos, gan attieksmē pret vienu no pamatelementiem – uguni.

Ja atbrauksiet 27. janvārī uz Lielvārdi, tad tur Gaismas Dārzā locīsim un jozīsim Lielvārdes jostu. Ritināsim un dejosim to no sākuma līdz galam. Pieskārsimies arī mūžīgajai Saules/čūskas radīšanas/sagrāves dejai.

Kas gan var būt labāks par šo – izlīkumot Lielvārdes jostu kā čūsku!

Deja māmuļā Gaismu sauca izskaņā

Kronvaldu Atim par godu Rīgas latviešu biedrībā notika sarīkojums, ko sauc tradicionālai GAISMU SAUCA, GAISMA AUSA!

Šoreiz sarīkojuma izskaņā jauks dejas brīdis kopā ar jaunajiem muzikantiem. Dejas meistars – Ernests Spīčs

Deja atjauno

Deja rada un grauj. No kā tas atkarīgs, kurā brīdī un kādā situācijā deja radīs un/vai graus? No mūsu emocijām, kas rodas un ietekmējas no dejas noskaņas un vēl vairāk no ārējās vides ietekmes, kas nosaka to situāciju, kurā mēs dejojam, tātad esam radītāji un/vai grāvēji. Vēl ir svarīgs pats dejotājs – cik viņš ir spējīgs būt radītājs, cik viņš spējīgs atjaunot sagrauto. Visu nosaka mūsu dvēsele un tās saskarsmes spēja ar citām dvēselēm.

Tā varētu būt tikai nīgras pārdomas pirms viss tiek sagrauts (piemēram, pasaules gala dižajā dejas rituālā), ja vien nebūtu regulāra ikdienas nepieciešamība palīdzēt tām dvēselēm, kuras apdalījis radītājs vai kuras smagajā izdzīvošanas cīņā ir kaut ko zaudējušas.

Kas ir šie cilvēki, kas palīdz citiem? Vai viņi mācās deju?  Izrādās tādi studenti ir LU koledžā, kas atrodas Bulduros pavisam tuvu stacijai. Pareizāk sakot diezgan prāvu pulciņu jaunu sieviešu un meiteņu satiku tad, kad koledžas vadība Daces Erkenas personā mani uzaicināja vadīt dejas kursu jaunajām (topošajām un esošajām) rehabilitācijas speciālistēm.

Te foto ar studentēm, kuras fotografēšanās brīdī jau ir izturējušas eksāmenu dejas kursā pie dejas meistara E. Spīča (tas ir, pie manis ;) )

Garais dancis Rīgas deja

Rīgā parādījusies sava deja. Interesanti, ka starp pieteiktajām, iespējamajām Rīgas dejām bija arī tādas, kurām ar Rīgu varētu būt tikai attāls vēsturisks sakars. Bet laikam jau netika meklētas nekādas vēsturiskas paralēles. Tad jau tiešām izvēlētā jeb iebalsotā Rīgas deja, kas ir Sabiles Garā danča  variācija ir Rīgai piedienīgāka kaut vai tāpēc, ka tā vismaz ir dejota Rīgā diezgan aktīvi dažādos folkloras festivālos, danču vakaros un klubos, jo izpelnījusies pēdējās dejas vietu. Tādā nozīmē, ka to dejo pašu pēdējo, jo tā ir gara un tā iespējams dejošanu paildzināt, kaut arī līdzās stāv zāles dežurante ar slotu un draud visus patriekt.

Interesanti, ka Garo danci mācīja nevis kāda folkloras vai deju folkloras kopa, bet tautisko deju kopa Pērle un tās vadītājs Raimonds Dzintars.

Sabiles Garo danci var iemācīties Mārtiņa deju grāmatā

Notikuma apraksts ir atrodams te, Rīga 2014 mājas lapā: