Nedēļas nogalē (28. janvārī) skatuviskās dejas radošākie pārstāvji pulcējās Valmierā, lai jau divdesmito reizi sacenstos jaunradītu horeogrāfiju konkursā. Tas ir pietiekami ievērojams notikums, lai par to sabiedrība uzzinātu vairāk. Kā redzam, mediju interese ir ļoti maza, bet varbūt te tomēr notiek sabiedrībai būtiski procesi?
Domāju, ka varu izteikt pārdrošu domu – ar jaunrades deju mūsu amatierdeju kustība pēdējā laikā gan attālinās, gan tuvojas tautas dejai. Paradoksāla situācija? Uzdrošinos teikt, ka notiek tāds process, kurā daļa deju kopu tuvojas tautas deja ne tikai stilstiski, bet arī saturiski un tas ir saistīts ar jaunrades procesa būtību.
Jau vismaz pāris gadus novēroju skatuviskās dejas kopu arvien lielāku interesi par tautas deju. Ja līdz šim tie bija atsevišķi gadījumi, tad tagad, redzot Deju svētku lieluzveduma piedāvājumu, jādomā, ka interese palielināsies. Paradokss ir tajā, ka jaunrades deju skati var mēģināt definēt kā stimulējošu faktoru tautas dejas iedzīvināšanas procesā, jo aizvien vairāk cilvēku nodarbojas ar jaunradi, aizvien vairāk redzam variāciju Varbūt, caur deju jaunradi mēs atkal tuvojamies savām saknēm, savai tradicionālajai dejai? Par to būtu vērts padomāt gudrām galvām.
Lai paskaidrotu savu domu, definēšu, kas ir jaunrades tautas dejā un, kas – skatuviskajā?
Jaunrade tautas dejā:
Tradīcijā jaunrade izpaužas dejotāju prasmēs un spējā variēt un improvizēt. Pie tam variācija notiek ar visiem dejas valodas līdzekļiem. Rakstīta reglamenta nav, bet ir nerakstīti noteikumi, ko varam saukt par tradīciju. Variācija un improvizācija gan pašam dejotājam, gan muzikantiem, gan klātesošajiem dod prieku tieši tajā brīdī, kad tā notiek. Jaunrade te ir ceļš. Jauna dejas variācija vai improvizācija netiek tiražēta. Tomēr veiksmīgas jaunrades paliek cilvēku atmiņā, tiek atkārtotas un veido jaunu kādas dejas variāciju. Ilglaicīgā periodā veidojas dejas variantu cers.
Jaunrade skatuviskajā dejā:
Te tā ir salīdzinoši daudz vairāk reglamentēta (skat., konkursa nolikumu). Noteikts, ka ar jaunradi nodarbojas viens cilvēks (horeogrāfs), bet pārējie viņu var atbalstīt, atkārtojot viņa kustības vai papildinot ar saviem ieteikumiem. Jaunrades process beidzas ar jaunas dejas nofiksēšanu atmiņā un arī aprakstos, lai to varētu tiražēt jau kā gatavu produktu. Abi jaunrades veidi variēšana un improvizēšana te pārvēšas par divām skatuviskošanas metodēm –1) dejas apdare 2) dejas stilizācija.
Jaunrades psiholoģija ir vesela zinātnes nozare, kura var būt studiju abjekts universitātēs. To neskarsim te un tagad.
Citēšu vienu no pirmajām mūsu tautas dejas skolotājām – Mildu Lasmani: "Būtiski dejai tomēr ir jābūt tautas dejai" , ko viņa saka par jaunrades procesiem skatuviskajā dejā, atgādinot, ka ar jaunradi nedrīkst pārāk attālināties no tautas dejas. (Tivums E., Dejas vecmāmuļa. R., Em. Melngaiļa Tautas mākslas centrs. 1992. 19.lpp.)
 |
| E. Tivuma grāmatas par Mildu Lasmani 1.vāks. |
Nedaudz svarīgas informācijas par konkursu
Interesanti, ka publiski tiek uzsvērts, ka šis ir 20. jaunrades deju konkurss. Patiesībā tā vēsture ir stipri vien garāka. Runa ir par to, ka 1996. gadā, kad radās nepārvaramas problēmas to rīkot Rīgā, Valmieras Kultūras nama direktors Pēteris Dundurs un TDA Gauja vadītāja Vaira Dundure piedāvājā pārcelt konkursu uz Valmieru. Tas, kā redzam, bija veiksmīgs solis.
Interese no deju kopu un to vadītāju puses ir samērā liela, par ko liecina augošais konkursam pieteikto deju skaits. Tas licis konkursa ilggadējai rīkotājai Marutai Alpai dalīt konkursu divās kārtās, tā atlasot tikai tik daudz deju, lai vienā dienā ar vienu žūrija sastāvu varētu paspēt izvērtēt.
Kā cilvēkam, kas savā darbā regulāri ir saistīts tautas dejas praktizēšanu resp. jaunradi tradicionālajā dejā, man vienmēr ir bijis interesanti vērot jaunrades procesus tādā formātā, kā to pieļauj skatuviskās dejas priekšstati un ierobežo šī konkursa nolikums. Saite ir te
http://www.lnkc.gov.lv/jaunumi/xx-jaunrades-deju-konkurss/
 |
| Publicitātes attēls no LNKC mājas lapas |
Nedaudz vēl par konkursa mērķi un nolikumu.
Kā varam lasīt rīkotāju LNKC izplatītajā informācijā un konkursa nolikumā, tad “Konkursa uzdevums ir nodrošināt mākslinieciski augstvērtīga repertuāra izveidi Latvijas tautas deju kolektīviem, stimulēt horeogrāfus jaunrades darbam un sadarbībai ar komponistiem”.
No konkursa nolikuma izcelšu tikai kategorijas, kurā sacenšas gan jaunie, gan pieredzējušie dejas meistari:
13.1. I kategorija – latviešu tautas deju un rotaļdeju apdares, kuras raksturo Latvijas kultūrvēsturisko novadu horeogrāfisko savdabību, pamatojas folkloras avotos un tautas tradīciju aprakstos (turpmāk - dejas). Dejas muzikālā materiāla pamatā jābūt novada tautas mūzikai vai apdarei;
13.2. II kategorija – latviešu skatuviskās dejas, kuras veidotas, izmantojot folkloras horeogrāfisko un muzikālo materiālu vai tā elementus. Dejas muzikālā materiāla pamatā jābūt tautas mūzikai, tās apdarei vai tautiska rakstura oriģinālmūzikai.
Par konkursu raksta trūcīgi;
