Vakara pasaciņa, ko horeogrāfi var stāstīt saviem dejotājiem

Reiz sensenos laikos dzīvoja kāds zemnieks. Viņam bija sieva un daudz bērnu – visi lieli dejotāji. Kādu vakaru, kad saime nupat ir pavakariņojusi un visi jau tādi samiegojušies taisījās uz guļu, notika tā!

Mūsu zemnieks piecēlās no galda un teica – nekādas gulēšanas, rīt taču ieradīsies Rīgas grāfi, bet mums nav ko viņiem parādīt.  Žigli sastājamies pa pāriem, man nupat galvā ienāca ideja jaunai tautas dejai. Vecaistēv! Kāp no cepļa un velc ārā kokles, saceri kādu jautru danču melodiju, bet jūs mazie bērni – nemaisieties pa kājām, labāk ejiet priekšnamā un izdomājiet jaunu variantu rotaļai “Kas dārzā?” Ak tā, gandrīz piemirsu, aizsūtiet kādu ar ātrāko zirgu uz Rīgu – tur pienākuši kuģi ar Ķīnas audumiem, kas derēs mūsu jaunajiem tautas tērpiem. Trīs, četri...sākam mēģinājumu!

Absurda pasaciņa, jūs teiksiet. Tautas deju jau tā navar sacerēt. Tautas tērpus nešuj no Ķīnas atvestiem audumiem.

Tomēr tāda absurda ir prakse mūsdienu Latvijā ir sastopama – savas jaunrades dejas jau pierasts saukt par tautas dejām. Tagad piedāvājumā ir jauna ideja– aizvietot savus autentiskos tērpus ar skatuves tērpiem no aizjūras auduma.

Deju kolektīvi nekopj mūsu tautas deju. Nezina sava novadā pierakstītās dejas.
Reti kurš mācētu nodejot ko vairāk par Plaukstiņpolku un Sudmaliņām, kas līdz ar Mugurdanci un Ačkupu var tikt uzskatītas par mūsu nacionālajām dejām.
Dažas deju kustības ir iekļautas jaunrades dejās – (piemēram Cūkas driķos). Tās var nodejot gan.
Varbūt nedaudz labāks stāvoklis ir Latgalē (tur vairums māk Rikavas kadriļu un daži pat Aulejas Žeperu).

Atsevišķi pozitīvā nozīmē minami tie deju kopu dalībnieki, kuri apmeklē danču klubus vai tādus pasākumus, kur dejo tautas dejas (Ģikšu danču nakti, Gadskārtu svētkus ar tautas muzikantu piedalīšanos, studentu organizāciju ballītes ar tautas dančiem u.c.).

Un tomēr!
Deju kopu vadītājiem vajadzētu būt mūsu tautas dejas kopējiem, jo tautas deja tāpat kā valoda ir jākopj pašiem. Deja arī ir valoda. Dejotājiem vajadzētu ne tikai mācīties tautas dejas priekšnesumu vajadzībām, bet būt arī izglītības centram, kas palīdz tautas deju iedzīvināt mūsu sadzīvē – godos, svētkos un saviesīgos sarīkojumos ar dejošanu. Bez savas tautas dejas mēs neesam plaukstoša tauta.
Vai jūs domājat tāpat??

Japāņu jaunieši  dejo Plaukstiņpolku RLB Baltajā zālē.
Attēlam ir tikai ilustratīva nozīme. Foto : E.Spīčs, 2001.g.