Kas man ir dejas svētki?

Tas ir jautājums, ko sev vajadzētu uzdot katram Dejas svētku dalībniekiem

 un varbūt pat katram latvietim.

Kā svētku skatītājam...
Man, kā skatītājam Deju svētki ir tautas dejas draugu kopānākšanas prieks. Tā vajadzētu būt, bet tas ir tik reti, jo tautas dejas vietā aizvien vairāk kāda skatuviskā dejas žanra izpausmes, kas pat ar visiem gaismas un skaņas efektiem rada nevis prieka. bet izpriecas sajūtas.

Kā pētniekam...
Kā pētniekam man ir interesanti raudzīties, kā pamazām izūd tradicionālās dejas valodas pazīmes un to vietā stājas tādi dejas stilistiski elementi, kas aizgūti no citurienes. Piemēram no baleta, no cittautu skatuviskām dejām, no laikmetīgās dejas u.c.

Kā dejotājam...
Ņemot vērā savu jau zināmu stāžu (dejoju savā laikā dažādus dejas stilus) redzu, ka dejotājiem svētku repertuārs nesagādā lielu prieku. Nerunājot par dejošanu laukumā, pat uz skatuves dejotāju sejas izteiksmes nereti ir kokainas un dažreiz plastikas trūkums ir arī kustībās – dejotāji vāji jūt ritmu.

Kas jādara? 
Lai svētki būtu tautai, ir jādejo tautas deja savā kopās, savās pilsētās un novados. Jāpārvalda ne tikai savas kājas un rokas, bet jājūt sava lokālā īpatnība, kas mūsu dejas valodai ir vēl pietiekami bagāta. Tad Deju svētkos var izmantot arī jaunus, nebijušus laukuma hoeogrāfiju (tātad apdaru jeb tautiskās dejas) elementus, kas ļauj veidot dejas bez dejotājiem svešu un nesaprotamu kustību savirknējumiem. Deju svētkos, protams, jābūt arī iepriekšējo gadu dejas stiliem (zelta fonds, mītnes zemju jaundejas u.c) pārstāvētiem. Ne tikai vēsturisku eksursu dēļ, bet tādēļ, lai varam salīdzināt visi, gan dejotāji, gan skatītāji, kā laikmetu maiņas mūs ietekmējušas. Dažreiz es nesaprotu, par ko saņem atalgojumu dejas kopu vadītāji, kuri nemāk nevienu sava novada deju, nekā nezina par tautas dejas stilistiku, neinteresējas pat par mūsdienu tautas dejas kopšanas formām, kādi piemēram ir dančuklubi, tautas deju nometnes un naktis?

Kam nav jānotiek!
Nedrīkstam savā augstprātībā ignorēt savus dejas skolotājus, kas kā vienā balsī brīdināja neaizrauties ar jaunrades deju darināšanu, bet turēties pie tautas dejas. Deju skolotāja, svētku virsvadītāja Milda Lasmane, Dejas pētniece, žurnāliste Elza Siliņa, dejas pētnieks(etnohoreologs) Harijs Sūna un arī pirmskara Latvijas dejas skolotāji J. Rinks, J. Stumbris, dejas skolotājs Zigis Miezitis Kanādā daudz darīja, lai tautas deja saglabātos. Vai mēs būsim tik augstprātīgi, ka savu jaunradi stādīsim augstāk par tautas deju?

Rucavas dejotāji rāda Rupumdeju Brīvdabas muzejā. Attēls no žurnāla "Archives internationales de la danse", 1934. Nr6. Attēls ilustŗē Elzas Siliņas rakstu "Les Danses Populaires Lettonnes".