Laiks izpētei un diskusijām

Tā liekas, ka pēc tam, kad sabiedrībai izdevās apturēt 2018. gada Deju svētku rīkotāju lielo interesi par spīguļojošajiem skatuves tērpiem un Kultūras ministrija sarīkoja preses konferenci, kurā 20 apriņķu virsvadītāji solīja uzticību mākslinieciskajai grupai, starp konfliktējošām pusēm iestājies miera periods. Laikam tomēr nē. Par to liecina LTV Province raidījums "Deja un tauta" (parādīts 26. februārī). Tomēr ir atšķirība. Pretējie viedokļi tiek izteikti argumentēti, pārdomāti un pat niansēti.

Tas nozīmē, ka laiks izprast, kas ir noticis un kā tikt ārā no ķezas. Laiks pārdomām, izpētei un saturīgām diskusijām.

Gatavojoties iespaidīgai apaļā galda diskusijai (tā notika Latvijas Avīzē 20. februārī) sagatavoju trīs shēmas, kas nosacīti attēlo tautas dejas vietu un lomu sabiedrībā.

No shēmas redzams, ka tautas deja var pilnībā veikt savas funkcijas, ja pastāv 1. un 2. līmenis. Pirmajā līmenī tautas deja pastāv no senseniem laikiem, kopš izveidojās cilvēku sabiedrība, kam nepieciešami ģimenes un gadskārtu godi.  

Mūsdienās svarīgs ir ari 2. līmenis, kas paplašina tautas dejas nozīmi sabiedrībā, nenodarot kaitējumu ne tautas dejai, ne sabiedrībai, kam tautas deja kalpo. Te ir gan mūsdienu svētku formas, gan interešu klubi, gan, kas ļoti svarīgi mūsdienu Latvijā – izglītības darbs, lai tautas deja atgūtu savu vietu sabiedrības apziņā un tā spētu pilnvērtīgi veikt savas funkcijas (kā norādīts 1. līmenī).

Trešais līmenis izmanto tautas deju, kā impulsu jaunrades dejām, kādas sabiedrības daļas vajadzību apmierināšanai, kas nekādi nebūtu nosodāms, ja vien sabiedrības daļa, kas izmanto jaunrades deju savai izklaidei, neatteiktos no tautas dejas kā tādas. Diemžēl, lai arī nereti tiek lietots tautas dejas nosaukums,  skatuviskās dejas nozares vadītāji gandrīz nekā nedara, lai iesaitītie dejotāji dejotu tautas deju, to mācītu un koptu.  

Vai Latvijā ir tautas dejas skolotāji?

Vai muļķīgs jautājums? Nebūt nē!

Ja paskatāmies nupat LNKC mājas lapā publicēto akcijas "Satiec savu meistaru" sarakstu, tad deja pieminēta vien pāris reizes, rotaļas reizes četras un danči septiņas. Tas ir no aptuveni 170 vietām Latvijā, kur šajā pavasarī cilvēkiem būs iespēja bez maksas satikt meistarus.

Ļoti maz, ja ņemam vērā, ka cilvēku interese par tautas deju ir augoša. Tautas deja mūsu sadzīvē ir nepieciešama tāpat kā dziesma, kā valoda, kā tradīcijas, jo pieder pie mūsu nemateriālās kultūras.

Lietas labā darbojas danču klubi, bet tur pāru dejas māca muzikanti, folkloras kopu vai danču klubu dalībnieki.

Latvijā esot 15 000 pieaugušu dejotāju un tikpat esot bērnu deju kopu dalībnieku. Noteikti uz šo skaitu ir diezgan daudz skolotāju, kas skaitās ieguvuši deju pedagoga vai horeogrāfa izglītību, tātad apguvuši tautas dejas pamatus.

Kas varētu būt jaukāks un tautai derīgāks par deju kopu aktīvu iesaistīšanos tautas izglītošanā?  "Satiec savu meistaru" ir  piemērots sauklis.

Vai arī kā Lietuvā, kur jau ne pirmo gadu notika akcija"Visa Lietuva dejo". Pie tam atzīmēšu, ka šo akciju rīko Lietuvas Nacionālais kultūras centrs, kas ir tāda pati iestāde kā mūsu Latvijas Nacionālās kultūras centrs. Te ir saite, kur rakstīts, ka 2016. gadā akcijā piedalījās 26 000 dejotāju, kuri mācīja tautai dejot tradicionālās, tātad tautas dejas.

Es tagad saprotu, kāpēc Lietuvas dejas skolotāji saņem atalgojumu.

Neērti jautājumi mums pašiem:
Kādēļ mūsu dejas skolotāji nemāca cilvēkiem tautas dejas?
Par ko valsts maksā dejas skolotājiem?

Vai amatieriem nepieciešama dejas kritika?

Nebiju domājis rakstīt par šādu tēmu, jo amatiermākslu nav pieņemts kritizēt. Tas tieši tāpēc, ka amatieri, kuri velta savu brīvo laiku savai iemīļotai nodarbei, laika kavēklim netiecas pēc tādiem sasniegumiem savā mākslas žanrā  - piemēram, dejā, kuri uzskatāmi par kritikas vērtiem. Tā teikt, ja pašiem prieks, lai dejo, kas tur ko citiem viņus kritizēt.

Šo ļoti loģisko pamatojumu nedaudz nojauca padomju periods, kad skatuviskās dejas labākie amatieri (toreiz teica – pašdarbnieki) sasniedza tik labu tehniskās sagatavotības līmeni, ka viņus tā laika prese sāka pielīdzināt profesionāļiem. To veicināja arī tas, ka skatuviskās dejas stiprākie ansambļi savus atskaites koncertus rīkoja uz pilsētu lielākajām skatuvēm un arī Rīgā, Nacionālajā operā un baletā šādi koncerti bija regulāra parādība. Jāpiebilst, ka uz Operas skatuves amatieri netika laisti varbūt gadus 20 bijušā direktora A. Žagara laikā.

Protams, ka padomju periodā tadēļ pastāvēja ari amatierdejas kritika. Tika aprakstīta visu kaut cik ievērojamu deju kolektīvu koncertdarbība. pēdējā laika ievērojamākie kritiķi, kas pievērsās amatierdejas kritikai bija E. Tivums, I. Bite, I. Lūsiņa. Pirms tam aktīvu amatierdejas kritiku veica E. Siliņa, H. Sūna, J. Darbiniece u.c.

E. Siliņas raksts Latvju mēnešrakstā 1944. g.
Avots https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp|issue:/p_001_ltme1944n02|article:
DIVL238|query:Latvieau%20deja%20Elza%20SiliFa%20Dejas%20deju%20deju%20deju|issueType:P

Gribu vērst uzmanību uz to, ka pēdējie trīs minētie cilvēki visi bija dejas folkloras pētnieki. Visvairāk zināmais ir Harijs Sūna, kurš atstājis mantojumā daudz publikāciju un tai skaitā divas lielas monogrāfijas.  Elza Siliņa, kura ar pētniecību nodarbojās jau no XX gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, ir publicējusi  vērā ņemamu pētījumu "Latviešu deja" 1939. gadā. Attēlā Siliņas raksts, kurš savu aktualitāti nav zaudējis arī mūsdienās.

No tā arī secinājums – ja mēs gribam redzēt kritiku amatierdejas lauciņā, tad tas iespējams ar pašu dejotāju, dejas skolotāju un citu interesentu spēkiem –  var aprakstīt gan jaunrades dejas skates, gan brīvā laika aktivitātes, gan mēģinājumu un rodošo nometņu procesu, gan koncertus un izrādes.  Tur būs pašiem prieks. Dejas kritika ir iespējama visticamāk projektu veidā vai tad, ja amatieri piedalās tādos lielos svētkos kā Dejas svētki un profesionāli veidotos šovos kā No zobena u.c.

Dejas pētniecība ir pati par sevi, jo nav tieši saistīta ne ar amatierkustību, ne arī žurnālistiku. Tomēr tieši no pētniecības gaitā iegūtajiem rezultātiem amatieriem ir iespējams gūt vislielāko labumu savas darbības veicināšanai, jo pētnieki ir ieinteresēti savu pētījumu korektumā. Jautājums, vai amatieri vispār grib būt pētījumu objekts ir retorisks.

Strēlnieki kauju starplaikos dejoja tautas dejas

Latviešu strēlnieki dejoja mūsu tautas dejas no kaujām brīvajā laikā. Iedomāsimies kara apstākļus 1916. gada rudenī, īsi pirms asiņainajām Ziemassvētku kaujām. Salīdzināsim viņus un dažus mūsu deju dižgarus, kuri pēc 100 gadiem neuzskata, ka tautas dejai būtu vieta Dejas svētkos. Vai varbūt tomēr kļūdos un 2018. gada Deju svētkos tomēr varēsim laimē diet?

Attēls, kas 1937. gadā publicēts izdevumā Latviešu strēlnieki,  uzņemts vēl pirms mūsu valsts dibināšanas 1916. gada rudenī Mīlgrāvī,  kur 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks bija norīkots atpūtā pēc kaujām Nāves salā. Tikai 1914. gadā bija atjaunots Krievijas cara soda ekspedīcijā nodedzinātais "Ziemeļblāzmas" nams. Strēlnieki ar "Ziemeļblāzmas" saimnieka Augusta Dombrovska atbalstu rīkoja saviesīgus sarīkojumus, kur dejoja gan pāru dejas (dančus), gan krustdejas. Presē ir pieminēts "Ačkups". Nav atzīmēts, kuru deju dejo te publicētajā attēlā redzamie ļaudis.  Visticamāk viņi dejo "Sudmaliņas" vai varbūt kādu citu krustdeju, kurā ir Spārnu gājiens. Domāju, ka viņi nedejo kadrili, jo, kā redzams, muzikants spēlē ermoņikas, kas tai laikā netika izmantotas tādas mūzikas pavadījumam, kādu spēlē kadriļām.

Avots: http://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp|issue:/g_001_0309054906|page:171|issueType:B