Kā izdejot stihiju?

Dejotājiem mūsdienās nereti nākas sastapties ar izaicinājumu dejot kaut ko tādu, kas ar prātu nav izprotams. Kā lai izdejo, piemēram, nāvi? Kā, lai izdejo vēju, sauli, ūdeni, uguni...?

Izrādās, ka tautas tradīcijā šie jautājumi jau sen ir atrisināti. Tradicionālie masku tēli, kurus vēl tagad lieto maskoti ļaudis, ir paņēmiens (metode), kā veikt saskarsmi gan ar stihijām, gan ar Aisaules būtnēm, gan gremdēties sevī.

Te tālāk piemērs, kā apjaust divas no stihijām jeb pamatelementiem – uguni un gaisu...

Uguns deja/ Vēja deja

Uguns ir pirmelements. Tādēļ mēs pret to izjūtam bijību. Laikam ļoti dziļi mūsu gēnos ir uguns kods. Mūsu senči sargāja un pielūdza uguni. Varbūt, kad skatāmies ugunī, mēs esam kā senči. Uguns ir pirmelements, kurš var visu sagraut un visu atjaunot, uzbūvēt, sakārtot. Tāpat kā deja. Uguns deja. Saules deja.

Gaiss ir pirmelements, kas mums vajadzīgs nepārtraukti.  Bez gaisa mēs mirstam dažās minūtēs. Gaiss ir visapkārt un tas ir arī mūsos, jo to mēs elpojam. Gaiss dod dzīvību. Mēs gaisu izjūtam kā vēju, kurš var būt ļoti dažāds. Mēs ļoti gribam valdīt pār vēju, to pakļaut un noturēt, bet nevaram. Pat Sprīdītis nevarēja. Gaiss ir visbrīvākais no visiem.

Uguns un gaiss ir pretēji pirmelementi, bet tie lieliski papildina viens otru. No uguns un gaisa kopdarbības rodas ļoti labas un spēcīgas lietas. Tāda spēcīga lieta ir josta. Īpaša josta ar nozīmi visai mūsu tautai ir Lielvārdes josta.

Kas ir tautas deja?

Tautas deja jeb etnogrāfiskā deja, jeb tradicionālā deja – tā, ko no seniem laikiem dejo sadzīvē un gadskārtu svētkos un godos, tai skaitā masku dejas. Pēdējā laikā Latvijā sauc arī par folkloras deju. Tautas dejas klubus Latvijā parasti sauc par danču klubiem. Danču klubos dejo ne tikai tautas dejas, bet arī senās modes dejas jeb balles dejas.

Tautas dejas piemēri: Alsungas Mugurdancis, Vidzemes žīga, Sabiles Garais dancis, Aknīstes Plaukstiņpolka

Seno modes dejas piemēri: Franksēze, Polonēse, Padospaini (Pas d'Espagne), Aleksandrs ( I, II, III) u.c.

Tautiskā deja jeb stilizētā, jeb skatuves deja – tās ir jaunrades dejas, kuras radījuši horeogrāfi. Impulsi jauno horeogrāfiju radīšanai parasti nāk no folklorā sastopamiem motīviem, bet sastopamas arī daudzas tādas jaunrades dejas, kurām ir noteikta tematika (piemēram, padomju laikā bija dejas par kolhoziekiem inženieriem, studentiem, futbolistiem, jūrniekiem u.c.)

Tautiskās dejas piemēri:Harija Sūnas horeogrāfija "Kurzeme", Ulda Šteina horeogrājija "Vāveru polka". Alfrēda Spuras foreogrāfija "Dzimtene". 

Jāpiezīmē, ka vēl ir dejas, kuras atrodas starp tautas dejāsm un horeogrāfijām. Tās ir tautas deju apdares. Tādas dejoja Deju svētkos Latvijā XX gadsimta 50 – 70. gados un vēl arī 90. gados, bet latviešu deju svētkos ASV, Kanādā, Austrālijā un Eiropā tādas dejoja undejo visu laiku. Apdares, kuras mūsdienās sauc arī par tautas deju interpretācijām ir veids, kā pieāgot tautas deju dejošanai mūsdienu vidē – nesalaužot dejas jēgu, emainot dejas noskaņu u.c.

Apdaru piemēri.

Sudmaliņas Harija Sūnas apdarē,, Ačkups Alfrēda Spuras apdarē, Aulejas Žepers E. Spīča apdarē, 

TDA – tāds PSRS goda nosaukums tika piešķirts no 1960. gada līdz 1990. gadam par noteiktu normatīvu sasniegšanu un deva iespēja koncertēt visā PSRS teritorijā. Normatīvi (aptuveni)= dejotāju skaits 16 pāri, sasniegumi mākslinieciskās pašdarbības skatēs, repertuārā vismaz 4–5 PSRS republiku tautiskās dejas, tai skaitā vismaz 2 krievu dejas, atbilstoša PSRS tautisko tērpu bāze u.c.
Tādu goda nosaukumu saņēma arī kori, teātri, amatniecības studijas. Tomēr neviens neapgalvo, ka Tautas koris Imanta dzied tikai tautas dziesmas vai Cēsu Tautas teātris uzved tikai folkloras uzvedumus. Dejotājiem nez kāpēc radušās terminoloģijas problēmas. Daļa deju kopu ir atteikušās no padomju laika nosaukumiem.

Birztaliņa silda sirdis un dvēseles

Ai, zaļā birztaliņa....tā dziedāja un dejoja Dzīvesziņas skolas klausītāji, kad spēlēja Ansis, Rozīte un Dina. Tā ir deja, kas sākas ar cieņas pilnu paklanīšanos visiem un prieku par tikšanos. Riņķa deja, kurā jūtam apļa vienojošo spēku, kurš mums dod sparu. Tādai dejai, lai cik tā vienkārša būtu, ir tik spēcīga ietekme un visiem dejotājiem, ka visi kopā un katrs atsevišķi var pāris minūšu laikā piedzīvot pilnīgu laimes sajūtu. Grūti aprakstīt to vārdos. Vienkārši jādejo tā, kā dejoja Dzīvesziņas skolā Rīgas Latviešu biedrībā 2013. gada 22. februārī.

Birztaliņu vada dejas skolotājs Ernests S. (vidū)

Muzicē Ansis, Rozīte, Dina

Jostas raksti Lielvārdē

Lielvārdes josta jau daudzreiz ir kustinājusi mūsu prātus.
Vai varam mēģināt ļaut jostai kustināt mūsu kājas?

Jā, kādēļ gan nē?

Tradicionālās dejas pamats Māmuļā

Šoreiz tikai daži attēli ar komentāriem par Tradicionālās dejas pamatu koncertlekciju, kas notika 2013. gada 8. janvārī Rīgas Latviešu biedrībā.

Šajā koncertlekcijā, kas notika Dzīvesziņas skolas jaunā cikla sākumā, bija iespēja saskatīt sakrālās dejas motīvus etnogrāfiskajā dejā, kā arī mūsdienu centienus izmantot tautas mūziku meditatīvai dejai. tāpēc dejojām gan tradicionālo Gatves deju, gan Bulānas Riņķa danci, gan Krusta danci. Ne mazāk zināms tradicionālās dejas slānis ir saistāms ar stihiju kā arī dabas objektu attēlošanu dejā. Vienkāršāk sakot – masku dejas. Masku dejas, lai arī cik populāra un izplatīta ir maskošanās tradīcija, patiesībā plašai sabiedrībai Latvijā ir nezināmas.  Masku festivālos gan dažreiz dalībnieki uzdanco, bet ne jau pašas maskas deju, bet sadzīves pāru dejas no XX gadsima sākuma.

Pēc Ugunsdejas, kurā māksliniece Sandra Sabīne Jaundaldere iejutās uguns stihijas divējādā dabā.  Mūsu tradicionālajā dejā nav saglabājušies etnogrāfiski deju apraksti par sakrālajām dejām. Tomēr ziņu par sakrālajām dejām nav maz – daudzie dainu teksti un ceļotāju piezīmes par mūsu senču dejošanas paražām ir ticami avoti.   Pētījumus šajā jomā izdarījusi Elza Siliņa, kuras publikācijā (1939.g. Latviešu deja) ir tām veltīta vesela nodaļa. 

Nodarbību vadīja dejas pētnieks un skolotājs Ernests Spīčs. Uguns deju dejoja māksliniece Sandra Sabīne Jaundaldere; Muzicēja koklētāji Dina Liepa, Ansis Jansons, Rozīte Katrīna Spīča.

Sakrālā deja mūsdienās

Sakrālā deja mūsdienās ir sabiedriska aktivitāte, kādu piekopj cilvēki, kam tuvāka dejas mākslas slēptākās nozīmes, kas saistītas ar dejas ietekmi uz psihi, garīgo dzīvi un saskarsmi ar dabu un augstākiem spēkiem. Tādēļ nereti cilvēki, kas meklē garīgu mierinājumu, atrod to sakrālajā dejā. Jāatzīmē, ka visās zināmajās reliģijās dejai zināmā laikā ir/bijusi un var prognozēt, ka arī būs īpaša nozīme ne tikai kā mākslas atklāsmes faktam un procesam, bet arī kā īpašam veidam kā vērsties pie Dieva jebšu kosmiskiem spēkiem. Tādējādi sakrālā deja apvieno gan ticīgus cilvēkus, gan tādus, kas neuzsver Dieva nozīmi savā dzīvē.

Latvijā ir vairāku sakrālās dejas veidu interesenti. Lai arī šādu cilvēku skaits nav liels, salīdzinot ar tiem, kas iesaistīti amatiermākslā, sportā vai biznesā un informācija par viņu aktivitātēm netiek plaši izplatīta, tomēr dejas praktizēšanas nodarbības regulāri notiek gan baznīcās (Anglikāņi un Sv. Ģertrūde Rīgā), gan brīvā laika centros, gan mājās, gan dabā. Zināmā mērā par mūsdienu sakrālās dejas būtiskiem notikumiem var nosaukt arī tādus publiskus svētkus kā tradicionālo Jāņu svētīšana Dainu kalnā, Bluķa vakaru Rīgā un citus.

Viena no sakrālās dejas dižākajām dejotājām ir Vija Vētra, kura katru vasaru ierodas Rīgā, lai mācītu dejas kā lūgšanas pamatus interesentiem RTU Studentu centrā.

Tuvākais notikums, kas varētu piesaistīt sakrālās dejas interesentu uzmanību ir Dzīvesziņas skola, kas tagad regulāri notiks Rīgas Latviešu biedrībā.

Dejo jostu, dejo cimdu, dejo savu goda kreklu!

Kas gan var būt labāks, kā janvārī nodoties lūgšanai dejā?

Mūsu dejas tradicijā ir  atrodami ļoti daudzi dejas rituālu paraugi, kas radīti gadsimtu gaitā mūsu senčiem piekopjot vienu no visiedarbīgākajiem praktiskās maģijas veidiem – deju! Šo dejas rituālu saskaņošanas ritms lielākoties ir ierakstīts jostās un cimdos, taču atrodams arī citos apģērba gabalos, ja vien tie ir no goda kārtas. Goda kārtu vilka godos un tajā tērpušies dejoja noteiktas dejas. 

Mūsu tikšanās reizē Rīgā, Rīgas Latviešu biedrībā 8. janvārī tikai pieskārsimies latviešu dejas sakrālajam slānim. Dejosim dažas būtiskas dejas, kas domātas kopējās saskaņas nodrošināšanai sabiedrībā, kā arī izjutīsim vīrišķā/sievišķā elementa pretmetu gan jostu rakstos, gan attieksmē pret vienu no pamatelementiem – uguni.

Ja atbrauksiet 27. janvārī uz Lielvārdi, tad tur Gaismas Dārzā locīsim un jozīsim Lielvārdes jostu. Ritināsim un dejosim to no sākuma līdz galam. Pieskārsimies arī mūžīgajai Saules/čūskas radīšanas/sagrāves dejai.

Kas gan var būt labāks par šo – izlīkumot Lielvārdes jostu kā čūsku!

Deja māmuļā Gaismu sauca izskaņā

Kronvaldu Atim par godu Rīgas latviešu biedrībā notika sarīkojums, ko sauc tradicionālai GAISMU SAUCA, GAISMA AUSA!

Šoreiz sarīkojuma izskaņā jauks dejas brīdis kopā ar jaunajiem muzikantiem. Dejas meistars – Ernests Spīčs