Tuesday, February 21, 2017

Vai Latvijā ir tautas dejas skolotāji?

Vai muļķīgs jautājums? Nebūt nē!

Ja paskatāmies nupat LNKC mājas lapā publicēto akcijas "Satiec savu meistaru" sarakstu, tad deja pieminēta vien pāris reizes, rotaļas reizes četras un danči septiņas. Tas ir no aptuveni 170 vietām Latvijā, kur šajā pavasarī cilvēkiem būs iespēja bez maksas satikt meistarus.

Ļoti maz, ja ņemam vērā, ka cilvēku interese par tautas deju ir augoša. Tautas deja mūsu sadzīvē ir nepieciešama tāpat kā dziesma, kā valoda, kā tradīcijas, jo pieder pie mūsu nemateriālās kultūras.

Lietas labā darbojas danču klubi, bet tur pāru dejas māca muzikanti, folkloras kopu vai danču klubu dalībnieki.

Latvijā esot 15 000 pieaugušu dejotāju un tikpat esot bērnu deju kopu dalībnieku. Noteikti uz šo skaitu ir diezgan daudz skolotāju, kas skaitās ieguvuši deju pedagoga vai horeogrāfa izglītību, tātad apguvuši tautas dejas pamatus.

Kas varētu būt jaukāks un tautai derīgāks par deju kopu aktīvu iesaistīšanos tautas izglītošanā?  "Satiec savu meistaru" ir  piemērots sauklis.

Vai arī kā Lietuvā, kur jau ne pirmo gadu notika akcija"Visa Lietuva dejo". Pie tam atzīmēšu, ka šo akciju rīko Lietuvas Nacionālais kultūras centrs, kas ir tāda pati iestāde kā mūsu Latvijas Nacionālās kultūras centrs. Te ir saite, kur rakstīts, ka 2016. gadā akcijā piedalījās 26 000 dejotāju, kuri mācīja tautai dejot tradicionālās, tātad tautas dejas.


Es tagad saprotu, kāpēc Lietuvas dejas skolotāji saņem atalgojumu.

Neērti jautājumi mums pašiem:
Kādēļ mūsu dejas skolotāji nemāca cilvēkiem tautas dejas?
Par ko valsts maksā dejas skolotājiem?


Sunday, February 12, 2017

Vai amatieriem nepieciešama dejas kritika?

Nebiju domājis rakstīt par šādu tēmu, jo amatiermākslu nav pieņemts kritizēt. Tas tieši tāpēc, ka amatieri, kuri velta savu brīvo laiku savai iemīļotai nodarbei, laika kavēklim netiecas pēc tādiem sasniegumiem savā mākslas žanrā  - piemēram, dejā, kuri uzskatāmi par kritikas vērtiem. Tā teikt, ja pašiem prieks, lai dejo, kas tur ko citiem viņus kritizēt.

Šo ļoti loģisko pamatojumu nedaudz nojauca padomju periods, kad skatuviskās dejas labākie amatieri (toreiz teica – pašdarbnieki) sasniedza tik labu tehniskās sagatavotības līmeni, ka viņus tā laika prese sāka pielīdzināt profesionāļiem. To veicināja arī tas, ka skatuviskās dejas stiprākie ansambļi savus atskaites koncertus rīkoja uz pilsētu lielākajām skatuvēm un arī Rīgā, Nacionālajā operā un baletā šādi koncerti bija regulāra parādība. Jāpiebilst, ka uz Operas skatuves amatieri netika laisti varbūt gadus 20 bijušā direktora A. Žagara laikā.

Protams, ka padomju periodā tadēļ pastāvēja ari amatierdejas kritika. Tika aprakstīta visu kaut cik ievērojamu deju kolektīvu koncertdarbība. pēdējā laika ievērojamākie kritiķi, kas pievērsās amatierdejas kritikai bija E. Tivums, I. Bite, I. Lūsiņa. Pirms tam aktīvu amatierdejas kritiku veica E. Siliņa, H. Sūna, J. Darbiniece u.c.

E. Siliņas raksts Latvju mēnešrakstā 1944. g.
Avots https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp|issue:/p_001_ltme1944n02|article:
DIVL238|query:Latvieau%20deja%20Elza%20SiliFa%20Dejas%20deju%20deju%20deju|issueType:P
















Gribu vērst uzmanību uz to, ka pēdējie trīs minētie cilvēki visi bija dejas folkloras pētnieki. Visvairāk zināmais ir Harijs Sūna, kurš atstājis mantojumā daudz publikāciju un tai skaitā divas lielas monogrāfijas.  Elza Siliņa, kura ar pētniecību nodarbojās jau no XX gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, ir publicējusi  vērā ņemamu pētījumu "Latviešu deja" 1939. gadā. Attēlā Siliņas raksts, kurš savu aktualitāti nav zaudējis arī mūsdienās.

No tā arī secinājums – ja mēs gribam redzēt kritiku amatierdejas lauciņā, tad tas iespējams ar pašu dejotāju, dejas skolotāju un citu interesentu spēkiem –  var aprakstīt gan jaunrades dejas skates, gan brīvā laika aktivitātes, gan mēģinājumu un rodošo nometņu procesu, gan koncertus un izrādes.  Tur būs pašiem prieks. Dejas kritika ir iespējama visticamāk projektu veidā vai tad, ja amatieri piedalās tādos lielos svētkos kā Dejas svētki un profesionāli veidotos šovos kā No zobena u.c.

Dejas pētniecība ir pati par sevi, jo nav tieši saistīta ne ar amatierkustību, ne arī žurnālistiku. Tomēr tieši no pētniecības gaitā iegūtajiem rezultātiem amatieriem ir iespējams gūt vislielāko labumu savas darbības veicināšanai, jo pētnieki ir ieinteresēti savu pētījumu korektumā. Jautājums, vai amatieri vispār grib būt pētījumu objekts ir retorisks.


Thursday, February 2, 2017

Strēlnieki kauju starplaikos dejoja tautas dejas

Latviešu strēlnieki dejoja mūsu tautas dejas no kaujām brīvajā laikā. Iedomāsimies kara apstākļus 1916. gada rudenī, īsi pirms asiņainajām Ziemassvētku kaujām. Salīdzināsim viņus un dažus mūsu deju dižgarus, kuri pēc 100 gadiem neuzskata, ka tautas dejai būtu vieta Dejas svētkos. Vai varbūt tomēr kļūdos un 2018. gada Deju svētkos tomēr varēsim laimē diet?

Attēls, kas 1937. gadā publicēts izdevumā Latviešu strēlnieki,  uzņemts vēl pirms mūsu valsts dibināšanas 1916. gada rudenī Mīlgrāvī,  kur 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks bija norīkots atpūtā pēc kaujām Nāves salā. Tikai 1914. gadā bija atjaunots Krievijas cara soda ekspedīcijā nodedzinātais "Ziemeļblāzmas" nams. Strēlnieki ar "Ziemeļblāzmas" saimnieka Augusta Dombrovska atbalstu rīkoja saviesīgus sarīkojumus, kur dejoja gan pāru dejas (dančus), gan krustdejas. Presē ir pieminēts "Ačkups". Nav atzīmēts, kuru deju dejo te publicētajā attēlā redzamie ļaudis.  Visticamāk viņi dejo "Sudmaliņas" vai varbūt kādu citu krustdeju, kurā ir Spārnu gājiens. Domāju, ka viņi nedejo kadrili, jo, kā redzams, muzikants spēlē ermoņikas, kas tai laikā netika izmantotas tādas mūzikas pavadījumam, kādu spēlē kadriļām.

Avots: http://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp|issue:/g_001_0309054906|page:171|issueType:B

Monday, January 30, 2017

Jaunrade kā līdzeklis tautas dejas iedzīvināšanai


Nedēļas nogalē (28. janvārī) skatuviskās dejas radošākie pārstāvji pulcējās Valmierā, lai jau divdesmito reizi sacenstos jaunradītu horeogrāfiju konkursā. Tas ir pietiekami ievērojams notikums, lai par to sabiedrība uzzinātu vairāk. Kā redzam, mediju interese ir ļoti maza, bet varbūt te tomēr notiek sabiedrībai būtiski procesi?

Domāju, ka varu izteikt pārdrošu domu – ar jaunrades deju mūsu amatierdeju kustība pēdējā laikā  gan attālinās, gan tuvojas tautas dejai. Paradoksāla situācija? Uzdrošinos teikt, ka notiek tāds process, kurā daļa deju kopu tuvojas tautas deja ne tikai stilstiski, bet arī saturiski un tas ir saistīts ar jaunrades procesa būtību.

Jau vismaz pāris gadus novēroju skatuviskās dejas kopu arvien lielāku interesi par tautas deju. Ja līdz šim tie bija atsevišķi gadījumi, tad tagad, redzot Deju svētku lieluzveduma piedāvājumu, jādomā, ka interese palielināsies. Paradokss ir tajā, ka jaunrades deju skati var mēģināt definēt kā stimulējošu faktoru tautas dejas iedzīvināšanas procesā, jo aizvien vairāk cilvēku nodarbojas ar jaunradi, aizvien vairāk redzam variāciju Varbūt, caur deju jaunradi mēs atkal tuvojamies savām saknēm, savai tradicionālajai dejai? Par to būtu vērts padomāt gudrām galvām.

Lai paskaidrotu savu domu, definēšu, kas ir jaunrades tautas dejā un, kas – skatuviskajā?

Jaunrade tautas dejā:
Tradīcijā jaunrade izpaužas dejotāju prasmēs un spējā variēt un improvizēt. Pie tam variācija notiek ar visiem dejas valodas līdzekļiem. Rakstīta reglamenta nav, bet ir nerakstīti noteikumi, ko varam saukt par tradīciju. Variācija un improvizācija gan pašam dejotājam, gan muzikantiem, gan klātesošajiem dod prieku tieši tajā brīdī, kad tā notiek. Jaunrade te ir ceļš. Jauna dejas variācija vai improvizācija netiek  tiražēta. Tomēr veiksmīgas jaunrades paliek cilvēku atmiņā, tiek atkārtotas un veido jaunu kādas dejas variāciju. Ilglaicīgā periodā veidojas dejas variantu cers.

Jaunrade skatuviskajā dejā:
Te tā ir salīdzinoši daudz vairāk reglamentēta (skat., konkursa nolikumu). Noteikts, ka ar jaunradi nodarbojas viens cilvēks (horeogrāfs), bet pārējie viņu var atbalstīt, atkārtojot viņa kustības vai papildinot ar saviem ieteikumiem. Jaunrades process beidzas ar jaunas dejas nofiksēšanu atmiņā un arī aprakstos, lai to varētu tiražēt jau kā gatavu produktu. Abi jaunrades veidi variēšana un improvizēšana te pārvēšas par divām skatuviskošanas metodēm –1) dejas apdare 2) dejas stilizācija.

Jaunrades psiholoģija ir vesela zinātnes nozare, kura var būt studiju abjekts universitātēs. To neskarsim te un tagad. 

Citēšu vienu no pirmajām mūsu tautas dejas skolotājām – Mildu Lasmani: "Būtiski dejai tomēr ir jābūt tautas dejai" , ko viņa saka par jaunrades procesiem skatuviskajā dejā, atgādinot, ka ar jaunradi nedrīkst pārāk attālināties no tautas dejas. (Tivums E., Dejas vecmāmuļa. R., Em. Melngaiļa Tautas mākslas centrs. 1992. 19.lpp.)

E. Tivuma grāmatas par Mildu Lasmani 1.vāks.
Nedaudz  svarīgas informācijas par konkursu

Interesanti, ka publiski tiek uzsvērts, ka šis ir 20. jaunrades deju konkurss. Patiesībā tā vēsture ir stipri vien garāka. Runa ir par to, ka 1996. gadā, kad radās nepārvaramas problēmas to rīkot Rīgā, Valmieras Kultūras nama direktors Pēteris Dundurs un TDA Gauja vadītāja Vaira Dundure piedāvājā pārcelt konkursu uz Valmieru. Tas, kā redzam,  bija veiksmīgs solis.

Interese no deju kopu un to vadītāju puses ir samērā liela, par ko liecina augošais konkursam pieteikto deju skaits. Tas licis konkursa ilggadējai rīkotājai Marutai Alpai dalīt konkursu divās kārtās, tā atlasot tikai tik daudz deju, lai vienā dienā ar vienu žūrija sastāvu varētu paspēt izvērtēt.  

Kā cilvēkam, kas savā darbā regulāri ir saistīts tautas dejas praktizēšanu resp. jaunradi tradicionālajā dejā, man vienmēr ir bijis interesanti vērot jaunrades procesus tādā formātā, kā to pieļauj skatuviskās dejas priekšstati un ierobežo šī konkursa nolikums. Saite ir te http://www.lnkc.gov.lv/jaunumi/xx-jaunrades-deju-konkurss/ 

Publicitātes attēls no LNKC mājas lapas

Nedaudz vēl par konkursa mērķi un nolikumu. 
Kā varam lasīt rīkotāju LNKC izplatītajā informācijā un konkursa nolikumā, tad “Konkursa uzdevums ir nodrošināt mākslinieciski augstvērtīga repertuāra izveidi Latvijas tautas deju kolektīviem, stimulēt horeogrāfus jaunrades darbam un sadarbībai ar komponistiem”.

No konkursa nolikuma izcelšu tikai kategorijas, kurā sacenšas gan jaunie, gan pieredzējušie dejas meistari:

13.1. I kategorija – latviešu tautas deju un rotaļdeju apdares, kuras raksturo Latvijas kultūrvēsturisko novadu horeogrāfisko savdabību, pamatojas folkloras avotos un tautas tradīciju aprakstos (turpmāk - dejas). Dejas muzikālā materiāla pamatā jābūt novada tautas mūzikai vai apdarei; 
13.2. II kategorija – latviešu skatuviskās dejas, kuras veidotas, izmantojot folkloras horeogrāfisko un muzikālo materiālu vai tā elementus. Dejas muzikālā materiāla pamatā jābūt tautas mūzikai, tās apdarei vai tautiska rakstura oriģinālmūzikai. 

Par konkursu raksta trūcīgi;


Wednesday, January 25, 2017

Kas man ir dejas svētki?

Tas ir jautājums, ko sev vajadzētu uzdot katram Dejas svētku dalībniekiem

 un varbūt pat katram latvietim.


Kā svētku skatītājam...
Man, kā skatītājam Deju svētki ir tautas dejas draugu kopānākšanas prieks. Tā vajadzētu būt, bet tas ir tik reti, jo tautas dejas vietā aizvien vairāk kāda skatuviskā dejas žanra izpausmes, kas pat ar visiem gaismas un skaņas efektiem rada nevis prieka. bet izpriecas sajūtas.

Kā pētniekam...
Kā pētniekam man ir interesanti raudzīties, kā pamazām izūd tradicionālās dejas valodas pazīmes un to vietā stājas tādi dejas stilistiski elementi, kas aizgūti no citurienes. Piemēram no baleta, no cittautu skatuviskām dejām, no laikmetīgās dejas u.c.

Kā dejotājam...
Ņemot vērā savu jau zināmu stāžu (dejoju savā laikā dažādus dejas stilus) redzu, ka dejotājiem svētku repertuārs nesagādā lielu prieku. Nerunājot par dejošanu laukumā, pat uz skatuves dejotāju sejas izteiksmes nereti ir kokainas un dažreiz plastikas trūkums ir arī kustībās – dejotāji vāji jūt ritmu.

Kas jādara? 
Lai svētki būtu tautai, ir jādejo tautas deja savā kopās, savās pilsētās un novados. Jāpārvalda ne tikai savas kājas un rokas, bet jājūt sava lokālā īpatnība, kas mūsu dejas valodai ir vēl pietiekami bagāta. Tad Deju svētkos var izmantot arī jaunus, nebijušus laukuma hoeogrāfiju (tātad apdaru jeb tautiskās dejas) elementus, kas ļauj veidot dejas bez dejotājiem svešu un nesaprotamu kustību savirknējumiem. Deju svētkos, protams, jābūt arī iepriekšējo gadu dejas stiliem (zelta fonds, mītnes zemju jaundejas u.c) pārstāvētiem. Ne tikai vēsturisku eksursu dēļ, bet tādēļ, lai varam salīdzināt visi, gan dejotāji, gan skatītāji, kā laikmetu maiņas mūs ietekmējušas. Dažreiz es nesaprotu, par ko saņem atalgojumu dejas kopu vadītāji, kuri nemāk nevienu sava novada deju, nekā nezina par tautas dejas stilistiku, neinteresējas pat par mūsdienu tautas dejas kopšanas formām, kādi piemēram ir dančuklubi, tautas deju nometnes un naktis?

Kam nav jānotiek!
Nedrīkstam savā augstprātībā ignorēt savus dejas skolotājus, kas kā vienā balsī brīdināja neaizrauties ar jaunrades deju darināšanu, bet turēties pie tautas dejas. Deju skolotāja, svētku virsvadītāja Milda Lasmane, Dejas pētniece, žurnāliste Elza Siliņa, dejas pētnieks(etnohoreologs) Harijs Sūna un arī pirmskara Latvijas dejas skolotāji J. Rinks, J. Stumbris, dejas skolotājs Zigis Miezitis Kanādā daudz darīja, lai tautas deja saglabātos. Vai mēs būsim tik augstprātīgi, ka savu jaunradi stādīsim augstāk par tautas deju?
Rucavas dejotāji rāda Rupumdeju Brīvdabas muzejā. Attēls no žurnāla "Archives internationales de la danse", 1934. Nr6. Attēls ilustŗē Elzas Siliņas rakstu "Les Danses Populaires Lettonnes".

Tuesday, January 24, 2017

Rezultāts 1:1 kā hokeja mačā

Ak, kāda laime! Beidzot esam nopelnījuši civilizētu saskarsmi sagaidījuši aktīvas darbības no KM puses. Rezultāts pēc pirmā puslaika ir 1:1.  Gluži kā hokeja spēlē. Kas spēlē? KM pret sabiedrību. Balva? 100gades deju svētki.

Sabiedrības pusē vārtus guva Latvijas Pašvaldību savienība ar savu lēmumu neatbalstīt tērpu stilizāciju šūšanu.
Pretējā pusē cīnījās Deju svētku apriņķu vadītāji, kuri pēc instrukcijas ģērbtuvēs sanāksmes, preses priekšā gandrīz vai zvērēja uzticību nemaldīgi ģeniālajiem māksliniekiem. Vārti!

 Kāds ir dienas svarīgāko notikumu atšifrējums:
 1. Intensīva sabiedrības informēšanas akcija; LTV intervē M. Kučinski un M. Alpu, LR1 I. Pētersoni -Lazdāni. KM rīko preses brīfingu, LTV ziņo Kultūras ziņās, Panorāmā, LNT. utt.jau noguru no uzskaitījuma
 2. Pretvēstule;  Ir radīta arī pretvēstule. Teksts tiek izplatīts Ģīmjgrāmatā FB.
3. Kaunināšana un savas kantes turēšana; Teiksmieši aizstāv savu vadītāju un V. Tīle kaunina viņaprāt sliktos, kas dara pāri teiksmiešu vadītājam. Tas viss FB.
4. Taisnošanās; Kāds vadītājs taisnojas par maldiem to, ka nav uzreiz sapratis uzveduma jēgu, bet tagad esot sapratis... sola saviem dejotājiem iestāstīt, ka uzveduma koncepcija ir laba.
5. Emociju pārspīlējums; Kāda vadītāja nespēj valdīt emocijas kameru priekšā. Tas uzpērk.
6. Nosodījums; Tiek nosodīti sliktie sabiedrības pārstāvji, kas iedrošinājušies apšaubīt radošās grupas nemaldīgo kursu.
7.  Svinīgais solījumi; Svinīgā tonī daži vadītāji sola mūžīgu uzticību radošajai grupai. LNKC pārstāvji sola atrast līdzekļus dažiem tērpiem no svētku budžeta. Radošā grupa sola turpināt pilnveidot uzvedumu  un informēt par sasniegumiem 2. februārī.
Urā biedri!.

Kā saldo ēdienu šodien piedāvāju videofragmentu no preses brīfinga. Nosaukums – vārdu meistars. Skatīt no 12. minūtes.


Monday, January 23, 2017

Deju svētku sapnis ierakstīts mūsu himnā

Kādā jaukā pirmdienas rītā, savā nodabā pastaigājoties pa Vecrīgu, nonācu Pils laukumā un nostājos pie kāda nama. Skat. foto.

Necik ilgi nestāvēju. Nācās iet iekšā un kopā ar vēl pāris atbildīgiem cilvēkiem palīdzēt LNKC vadībai formulēt problēmu loku, kas radies sakarā ar sabiedrībai nepieņemamu Deju svētku radošās grupas piedāvājumu. Izrādījās, ka problēmu patiešām daudz un tās visas gaida nekavējošu risinājumu. Nešaubos, ka kopīgiem spēkiem var atrisināt gan jau sen sasāpējušus jautājumus, gan pavisam svaigas lietas, kuras tautas valodā mēdz saukt - "neražas". Gan jau šonedēļ redzēsim sarunas(diskusijas) augļus, jo laikam pašu lielāko problēmu – kvalitatīvas komunikācijas trūkumu tagad mēs nejutīšot. Viens secinājums gan man ir un tas ir labs – Deju svētku rīkotāji solās tagad ieklausīties gan dejotāju pārstāvju balsīs, gan deju kopu vadītāju domās, gan ņemt vērā ekspertu viedokļus.

Mans eksperta viedoklis jau bija noformulēts pirms sanāksmes.
 Te tas ir!

Deju svētkos ir jādejo tautas deja – tā parādot cieņu savai tautai!
Deju svētkos ir jādejo arī tautiskā deja, tā parādot cieņu visiem deju skolotājiem, kas veidoja pirmās deju apdares Deju svētkiem
Deju svētkos ir vieta arī visiem ar tautas deju kaut kā saistītiem skatuviskās dejas žanriem, sākot no zelta fonda un beidzot ar folkbaletu.
Deju svētkos ir vieta arī izciliem mūsu tautas dejotājiem, no kuriem 1. vietā ir stādāma Vija Vētra.
Deju svētku finālā var būt brīdis, kad skatītāji arī var dejot kopā ar dejotājiem kaut vienu no mūsu tautas dejām, kuru varam noteikt balsošanas ceļā.
Šajā tautas dejā aicināti piedalīties kopā ar tautu arī valsts cienījamākie cilvēki – gan amatpersonas, gan zinātnieki, gan mākslinieki, gan ģenerāļi, gan cienījami dejas skolotāji, gan prezidenti.


Vecrīgā, 2017. gada 23. janvārī ar domām par tautas deju.