Tuesday, May 2, 2017

Jakuti savas zemes svētībai dejo ap Pasaules koku

Vismaz 1000 jakutu vīriešu savā – Jakutijas republikas dienā (27.04.2017.) dejo Osuohaju – auglības rituālu deju ap iedomātu pasaules centru (Pasaules koku).

Osuohajs – jakutu tautību kopīga rotaļdeja, kura ir zināma no senseniem laikiem. To dejoja jakutu jāņos – Vasaras saulgriežos.  Agrāk tās nozīme bija lūgt augstāku spēku aizsardzību savai dzimtai, dejot zemes un cilvēku auglībai, pirms tam izveidojot sakrālo centru – Pasaules koku, tad šoreiz jakuti dejo savas zemes unn visas tautas svētībai.

Dejas pētniece Natālija Stručkova raksta, ka šai rotaļdejas pavadījumā tiek dziedāts himniska satura teksts.


Vēl viens video no putna lidojuma


Vairāk par dejas semantiku var lasīt (krievu valodā) 


 Jakutija - tjurku valodās runājošu tautu izveidots valstisks veidojums Sahas republika Krievijas Federācijā.

Thursday, March 23, 2017

Karēļi danco un žīgo!

Somijas karēļu kāzu filmā, ko 1921. gadā nofilmēja Kalevalas biedrība (http://kalevalaseura.fi/en/) var atrast interesantus tautas dejas paraugus. No Youtubes videoavotiem ņemti, īsāki un garāki klipi tiek izplatīti un komentēti uz nebēdu.

Par filmu
Nofilmēta ir kāzu spēle. Tātad tas ir etnogrāfisks uzvedums. Līdzīgi pie mums ir filmētas etnogrāfiskas suitu kāzas filmā "Dzimtene sauc"(https://www.filmas.lv/movie/3258/). Somu filmu var iegādāties DVD formātā (http://kalevalaseura.fi/en/the-kalevala-society/publications/).

Te ievietoju īsu piemēru, kur redzama dejošana karēļu kāzās.


Par deju
4 pāru deja ar puišu solo daļu dejas laikā un pēc tās. Interesanta ir 3. daļa, ja vien kaut kas nav izlaists. Puišu solo deja, kur meitas tikai asistē. Līdzīga sacensību deja ir poļu Krakovjaks, ungāru Verbunks. Arī mūsu folkloras aprakstos minētas vairākas līdzīgas dejas. Mums Aulejas Žepers ir līdzīgs pēc dejas jēgas, bet ne horeogrāfijas. Solo sacensībai ir senas saknes. Par labu sacensību dejas versijai runā vismaz 3 fakti. 1 – tas notiek kāzās, kur satiekas 2 pušu pārstāvji; 2 – sacenšas tikai puiši ar akrobātiskiem trikiem, bet meitas tikai dejo fonam; 3. pēc dejas ir solo daļa, kur jauns puika rāda savu māku, lai apliecinātu, ka arī viņš ir pietiekami labs dejotājs. Vai četrpāru deja ir Kadriļa? Tikai no video piemēra to nevar apgalvot. Visticamāk, ka te ir daudzdaļīgas dejas princips, kas ir kopīgs gan kadriļām, gan senākām un jaunākām dejām. Dejošana dārziņā un krustā ir ir raksturīga gan kadriļām, gan citām dejām. Ar kadriļu iespējams kopīga ir žīgošana (kāju krustošana), ko izdara puiši, tikai kadriļā nav izrādīšanās jeb sacensību gara.. Šādu kustību apraksta Jurjānu Andrejs. (LTMM IVburtn. 1922.)
Vēl var novērot "plāna iedejošanu" kāzu mājas pagalmā. Atkal redzam puišu izrādīšanās deju, kur katrs pāris dejo atsevišķi.

Tuesday, February 28, 2017

Laiks izpētei un diskusijām

Tā liekas, ka pēc tam, kad sabiedrībai izdevās apturēt 2018. gada Deju svētku rīkotāju lielo interesi par spīguļojošajiem skatuves tērpiem un Kultūras ministrija sarīkoja preses konferenci, kurā 20 apriņķu virsvadītāji solīja uzticību mākslinieciskajai grupai, starp konfliktējošām pusēm iestājies miera periods. Laikam tomēr nē. Par to liecina LTV Province raidījums "Deja un tauta" (parādīts 26. februārī). Tomēr ir atšķirība. Pretējie viedokļi tiek izteikti argumentēti, pārdomāti un pat niansēti.

Tas nozīmē, ka laiks izprast, kas ir noticis un kā tikt ārā no ķezas. Laiks pārdomām, izpētei un saturīgām diskusijām.

Gatavojoties iespaidīgai apaļā galda diskusijai (tā notika Latvijas Avīzē 20. februārī) sagatavoju trīs shēmas, kas nosacīti attēlo tautas dejas vietu un lomu sabiedrībā.



No shēmas redzams, ka tautas deja var pilnībā veikt savas funkcijas, ja pastāv 1. un 2. līmenis. Pirmajā līmenī tautas deja pastāv no senseniem laikiem, kopš izveidojās cilvēku sabiedrība, kam nepieciešami ģimenes un gadskārtu godi.  

Mūsdienās svarīgs ir ari 2. līmenis, kas paplašina tautas dejas nozīmi sabiedrībā, nenodarot kaitējumu ne tautas dejai, ne sabiedrībai, kam tautas deja kalpo. Te ir gan mūsdienu svētku formas, gan interešu klubi, gan, kas ļoti svarīgi mūsdienu Latvijā – izglītības darbs, lai tautas deja atgūtu savu vietu sabiedrības apziņā un tā spētu pilnvērtīgi veikt savas funkcijas (kā norādīts 1. līmenī).

Trešais līmenis izmanto tautas deju, kā impulsu jaunrades dejām, kādas sabiedrības daļas vajadzību apmierināšanai, kas nekādi nebūtu nosodāms, ja vien sabiedrības daļa, kas izmanto jaunrades deju savai izklaidei, neatteiktos no tautas dejas kā tādas. Diemžēl, lai arī nereti tiek lietots tautas dejas nosaukums,  skatuviskās dejas nozares vadītāji gandrīz nekā nedara, lai iesaitītie dejotāji dejotu tautas deju, to mācītu un koptu.  



Tuesday, February 21, 2017

Vai Latvijā ir tautas dejas skolotāji?

Vai muļķīgs jautājums? Nebūt nē!

Ja paskatāmies nupat LNKC mājas lapā publicēto akcijas "Satiec savu meistaru" sarakstu, tad deja pieminēta vien pāris reizes, rotaļas reizes četras un danči septiņas. Tas ir no aptuveni 170 vietām Latvijā, kur šajā pavasarī cilvēkiem būs iespēja bez maksas satikt meistarus.

Ļoti maz, ja ņemam vērā, ka cilvēku interese par tautas deju ir augoša. Tautas deja mūsu sadzīvē ir nepieciešama tāpat kā dziesma, kā valoda, kā tradīcijas, jo pieder pie mūsu nemateriālās kultūras.

Lietas labā darbojas danču klubi, bet tur pāru dejas māca muzikanti, folkloras kopu vai danču klubu dalībnieki.

Latvijā esot 15 000 pieaugušu dejotāju un tikpat esot bērnu deju kopu dalībnieku. Noteikti uz šo skaitu ir diezgan daudz skolotāju, kas skaitās ieguvuši deju pedagoga vai horeogrāfa izglītību, tātad apguvuši tautas dejas pamatus.

Kas varētu būt jaukāks un tautai derīgāks par deju kopu aktīvu iesaistīšanos tautas izglītošanā?  "Satiec savu meistaru" ir  piemērots sauklis.

Vai arī kā Lietuvā, kur jau ne pirmo gadu notika akcija"Visa Lietuva dejo". Pie tam atzīmēšu, ka šo akciju rīko Lietuvas Nacionālais kultūras centrs, kas ir tāda pati iestāde kā mūsu Latvijas Nacionālās kultūras centrs. Te ir saite, kur rakstīts, ka 2016. gadā akcijā piedalījās 26 000 dejotāju, kuri mācīja tautai dejot tradicionālās, tātad tautas dejas.


Es tagad saprotu, kāpēc Lietuvas dejas skolotāji saņem atalgojumu.

Neērti jautājumi mums pašiem:
Kādēļ mūsu dejas skolotāji nemāca cilvēkiem tautas dejas?
Par ko valsts maksā dejas skolotājiem?


Sunday, February 12, 2017

Vai amatieriem nepieciešama dejas kritika?

Nebiju domājis rakstīt par šādu tēmu, jo amatiermākslu nav pieņemts kritizēt. Tas tieši tāpēc, ka amatieri, kuri velta savu brīvo laiku savai iemīļotai nodarbei, laika kavēklim netiecas pēc tādiem sasniegumiem savā mākslas žanrā  - piemēram, dejā, kuri uzskatāmi par kritikas vērtiem. Tā teikt, ja pašiem prieks, lai dejo, kas tur ko citiem viņus kritizēt.

Šo ļoti loģisko pamatojumu nedaudz nojauca padomju periods, kad skatuviskās dejas labākie amatieri (toreiz teica – pašdarbnieki) sasniedza tik labu tehniskās sagatavotības līmeni, ka viņus tā laika prese sāka pielīdzināt profesionāļiem. To veicināja arī tas, ka skatuviskās dejas stiprākie ansambļi savus atskaites koncertus rīkoja uz pilsētu lielākajām skatuvēm un arī Rīgā, Nacionālajā operā un baletā šādi koncerti bija regulāra parādība. Jāpiebilst, ka uz Operas skatuves amatieri netika laisti varbūt gadus 20 bijušā direktora A. Žagara laikā.

Protams, ka padomju periodā tadēļ pastāvēja ari amatierdejas kritika. Tika aprakstīta visu kaut cik ievērojamu deju kolektīvu koncertdarbība. pēdējā laika ievērojamākie kritiķi, kas pievērsās amatierdejas kritikai bija E. Tivums, I. Bite, I. Lūsiņa. Pirms tam aktīvu amatierdejas kritiku veica E. Siliņa, H. Sūna, J. Darbiniece u.c.

E. Siliņas raksts Latvju mēnešrakstā 1944. g.
Avots https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp|issue:/p_001_ltme1944n02|article:
DIVL238|query:Latvieau%20deja%20Elza%20SiliFa%20Dejas%20deju%20deju%20deju|issueType:P
















Gribu vērst uzmanību uz to, ka pēdējie trīs minētie cilvēki visi bija dejas folkloras pētnieki. Visvairāk zināmais ir Harijs Sūna, kurš atstājis mantojumā daudz publikāciju un tai skaitā divas lielas monogrāfijas.  Elza Siliņa, kura ar pētniecību nodarbojās jau no XX gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, ir publicējusi  vērā ņemamu pētījumu "Latviešu deja" 1939. gadā. Attēlā Siliņas raksts, kurš savu aktualitāti nav zaudējis arī mūsdienās.

No tā arī secinājums – ja mēs gribam redzēt kritiku amatierdejas lauciņā, tad tas iespējams ar pašu dejotāju, dejas skolotāju un citu interesentu spēkiem –  var aprakstīt gan jaunrades dejas skates, gan brīvā laika aktivitātes, gan mēģinājumu un rodošo nometņu procesu, gan koncertus un izrādes.  Tur būs pašiem prieks. Dejas kritika ir iespējama visticamāk projektu veidā vai tad, ja amatieri piedalās tādos lielos svētkos kā Dejas svētki un profesionāli veidotos šovos kā No zobena u.c.

Dejas pētniecība ir pati par sevi, jo nav tieši saistīta ne ar amatierkustību, ne arī žurnālistiku. Tomēr tieši no pētniecības gaitā iegūtajiem rezultātiem amatieriem ir iespējams gūt vislielāko labumu savas darbības veicināšanai, jo pētnieki ir ieinteresēti savu pētījumu korektumā. Jautājums, vai amatieri vispār grib būt pētījumu objekts ir retorisks.


Thursday, February 2, 2017

Strēlnieki kauju starplaikos dejoja tautas dejas

Latviešu strēlnieki dejoja mūsu tautas dejas no kaujām brīvajā laikā. Iedomāsimies kara apstākļus 1916. gada rudenī, īsi pirms asiņainajām Ziemassvētku kaujām. Salīdzināsim viņus un dažus mūsu deju dižgarus, kuri pēc 100 gadiem neuzskata, ka tautas dejai būtu vieta Dejas svētkos. Vai varbūt tomēr kļūdos un 2018. gada Deju svētkos tomēr varēsim laimē diet?

Attēls, kas 1937. gadā publicēts izdevumā Latviešu strēlnieki,  uzņemts vēl pirms mūsu valsts dibināšanas 1916. gada rudenī Mīlgrāvī,  kur 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks bija norīkots atpūtā pēc kaujām Nāves salā. Tikai 1914. gadā bija atjaunots Krievijas cara soda ekspedīcijā nodedzinātais "Ziemeļblāzmas" nams. Strēlnieki ar "Ziemeļblāzmas" saimnieka Augusta Dombrovska atbalstu rīkoja saviesīgus sarīkojumus, kur dejoja gan pāru dejas (dančus), gan krustdejas. Presē ir pieminēts "Ačkups". Nav atzīmēts, kuru deju dejo te publicētajā attēlā redzamie ļaudis.  Visticamāk viņi dejo "Sudmaliņas" vai varbūt kādu citu krustdeju, kurā ir Spārnu gājiens. Domāju, ka viņi nedejo kadrili, jo, kā redzams, muzikants spēlē ermoņikas, kas tai laikā netika izmantotas tādas mūzikas pavadījumam, kādu spēlē kadriļām.

Avots: http://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp|issue:/g_001_0309054906|page:171|issueType:B

Monday, January 30, 2017

Jaunrade kā līdzeklis tautas dejas iedzīvināšanai


Nedēļas nogalē (28. janvārī) skatuviskās dejas radošākie pārstāvji pulcējās Valmierā, lai jau divdesmito reizi sacenstos jaunradītu horeogrāfiju konkursā. Tas ir pietiekami ievērojams notikums, lai par to sabiedrība uzzinātu vairāk. Kā redzam, mediju interese ir ļoti maza, bet varbūt te tomēr notiek sabiedrībai būtiski procesi?

Domāju, ka varu izteikt pārdrošu domu – ar jaunrades deju mūsu amatierdeju kustība pēdējā laikā  gan attālinās, gan tuvojas tautas dejai. Paradoksāla situācija? Uzdrošinos teikt, ka notiek tāds process, kurā daļa deju kopu tuvojas tautas deja ne tikai stilstiski, bet arī saturiski un tas ir saistīts ar jaunrades procesa būtību.

Jau vismaz pāris gadus novēroju skatuviskās dejas kopu arvien lielāku interesi par tautas deju. Ja līdz šim tie bija atsevišķi gadījumi, tad tagad, redzot Deju svētku lieluzveduma piedāvājumu, jādomā, ka interese palielināsies. Paradokss ir tajā, ka jaunrades deju skati var mēģināt definēt kā stimulējošu faktoru tautas dejas iedzīvināšanas procesā, jo aizvien vairāk cilvēku nodarbojas ar jaunradi, aizvien vairāk redzam variāciju Varbūt, caur deju jaunradi mēs atkal tuvojamies savām saknēm, savai tradicionālajai dejai? Par to būtu vērts padomāt gudrām galvām.

Lai paskaidrotu savu domu, definēšu, kas ir jaunrades tautas dejā un, kas – skatuviskajā?

Jaunrade tautas dejā:
Tradīcijā jaunrade izpaužas dejotāju prasmēs un spējā variēt un improvizēt. Pie tam variācija notiek ar visiem dejas valodas līdzekļiem. Rakstīta reglamenta nav, bet ir nerakstīti noteikumi, ko varam saukt par tradīciju. Variācija un improvizācija gan pašam dejotājam, gan muzikantiem, gan klātesošajiem dod prieku tieši tajā brīdī, kad tā notiek. Jaunrade te ir ceļš. Jauna dejas variācija vai improvizācija netiek  tiražēta. Tomēr veiksmīgas jaunrades paliek cilvēku atmiņā, tiek atkārtotas un veido jaunu kādas dejas variāciju. Ilglaicīgā periodā veidojas dejas variantu cers.

Jaunrade skatuviskajā dejā:
Te tā ir salīdzinoši daudz vairāk reglamentēta (skat., konkursa nolikumu). Noteikts, ka ar jaunradi nodarbojas viens cilvēks (horeogrāfs), bet pārējie viņu var atbalstīt, atkārtojot viņa kustības vai papildinot ar saviem ieteikumiem. Jaunrades process beidzas ar jaunas dejas nofiksēšanu atmiņā un arī aprakstos, lai to varētu tiražēt jau kā gatavu produktu. Abi jaunrades veidi variēšana un improvizēšana te pārvēšas par divām skatuviskošanas metodēm –1) dejas apdare 2) dejas stilizācija.

Jaunrades psiholoģija ir vesela zinātnes nozare, kura var būt studiju abjekts universitātēs. To neskarsim te un tagad. 

Citēšu vienu no pirmajām mūsu tautas dejas skolotājām – Mildu Lasmani: "Būtiski dejai tomēr ir jābūt tautas dejai" , ko viņa saka par jaunrades procesiem skatuviskajā dejā, atgādinot, ka ar jaunradi nedrīkst pārāk attālināties no tautas dejas. (Tivums E., Dejas vecmāmuļa. R., Em. Melngaiļa Tautas mākslas centrs. 1992. 19.lpp.)

E. Tivuma grāmatas par Mildu Lasmani 1.vāks.
Nedaudz  svarīgas informācijas par konkursu

Interesanti, ka publiski tiek uzsvērts, ka šis ir 20. jaunrades deju konkurss. Patiesībā tā vēsture ir stipri vien garāka. Runa ir par to, ka 1996. gadā, kad radās nepārvaramas problēmas to rīkot Rīgā, Valmieras Kultūras nama direktors Pēteris Dundurs un TDA Gauja vadītāja Vaira Dundure piedāvājā pārcelt konkursu uz Valmieru. Tas, kā redzam,  bija veiksmīgs solis.

Interese no deju kopu un to vadītāju puses ir samērā liela, par ko liecina augošais konkursam pieteikto deju skaits. Tas licis konkursa ilggadējai rīkotājai Marutai Alpai dalīt konkursu divās kārtās, tā atlasot tikai tik daudz deju, lai vienā dienā ar vienu žūrija sastāvu varētu paspēt izvērtēt.  

Kā cilvēkam, kas savā darbā regulāri ir saistīts tautas dejas praktizēšanu resp. jaunradi tradicionālajā dejā, man vienmēr ir bijis interesanti vērot jaunrades procesus tādā formātā, kā to pieļauj skatuviskās dejas priekšstati un ierobežo šī konkursa nolikums. Saite ir te http://www.lnkc.gov.lv/jaunumi/xx-jaunrades-deju-konkurss/ 

Publicitātes attēls no LNKC mājas lapas

Nedaudz vēl par konkursa mērķi un nolikumu. 
Kā varam lasīt rīkotāju LNKC izplatītajā informācijā un konkursa nolikumā, tad “Konkursa uzdevums ir nodrošināt mākslinieciski augstvērtīga repertuāra izveidi Latvijas tautas deju kolektīviem, stimulēt horeogrāfus jaunrades darbam un sadarbībai ar komponistiem”.

No konkursa nolikuma izcelšu tikai kategorijas, kurā sacenšas gan jaunie, gan pieredzējušie dejas meistari:

13.1. I kategorija – latviešu tautas deju un rotaļdeju apdares, kuras raksturo Latvijas kultūrvēsturisko novadu horeogrāfisko savdabību, pamatojas folkloras avotos un tautas tradīciju aprakstos (turpmāk - dejas). Dejas muzikālā materiāla pamatā jābūt novada tautas mūzikai vai apdarei; 
13.2. II kategorija – latviešu skatuviskās dejas, kuras veidotas, izmantojot folkloras horeogrāfisko un muzikālo materiālu vai tā elementus. Dejas muzikālā materiāla pamatā jābūt tautas mūzikai, tās apdarei vai tautiska rakstura oriģinālmūzikai. 

Par konkursu raksta trūcīgi;