Monday, January 16, 2017

Vakara pasaciņa, ko horeogrāfi var stāstīt saviem dejotājiem


Reiz sensenos laikos dzīvoja kāds zemnieks. Viņam bija sieva un daudz bērnu – visi lieli dejotāji. Kādu vakaru, kad saime nupat ir pavakariņojusi un visi jau tādi samiegojušies taisījās uz guļu, notika tā!

Mūsu zemnieks piecēlās no galda un teica – nekādas gulēšanas, rīt taču ieradīsies Rīgas grāfi, bet mums nav ko viņiem parādīt.  Žigli sastājamies pa pāriem, man nupat galvā ienāca ideja jaunai tautas dejai. Vecaistēv! Kāp no cepļa un velc ārā kokles, saceri kādu jautru danču melodiju, bet jūs mazie bērni – nemaisieties pa kājām, labāk ejiet priekšnamā un izdomājiet jaunu variantu rotaļai “Kas dārzā?” Ak tā, gandrīz piemirsu, aizsūtiet kādu ar ātrāko zirgu uz Rīgu – tur pienākuši kuģi ar Ķīnas audumiem, kas derēs mūsu jaunajiem tautas tērpiem. Trīs, četri...sākam mēģinājumu!

Absurda pasaciņa, jūs teiksiet. Tautas deju jau tā navar sacerēt. Tautas tērpus nešuj no Ķīnas atvestiem audumiem.

Tomēr tāda absurda ir prakse mūsdienu Latvijā ir sastopama – savas jaunrades dejas jau pierasts saukt par tautas dejām. Tagad piedāvājumā ir jauna ideja– aizvietot savus autentiskos tērpus ar skatuves tērpiem no aizjūras auduma.

Deju kolektīvi nekopj mūsu tautas deju. Nezina sava novadā pierakstītās dejas.
Reti kurš mācētu nodejot ko vairāk par Plaukstiņpolku un Sudmaliņām, kas līdz ar Mugurdanci un Ačkupu var tikt uzskatītas par mūsu nacionālajām dejām.
Dažas deju kustības ir iekļautas jaunrades dejās – (piemēram Cūkas driķos). Tās var nodejot gan.
Varbūt nedaudz labāks stāvoklis ir Latgalē (tur vairums māk Rikavas kadriļu un daži pat Aulejas Žeperu).

Atsevišķi pozitīvā nozīmē minami tie deju kopu dalībnieki, kuri apmeklē danču klubus vai tādus pasākumus, kur dejo tautas dejas (Ģikšu danču nakti, Gadskārtu svētkus ar tautas muzikantu piedalīšanos, studentu organizāciju ballītes ar tautas dančiem u.c.).

Un tomēr!
Deju kopu vadītājiem vajadzētu būt mūsu tautas dejas kopējiem, jo tautas deja tāpat kā valoda ir jākopj pašiem. Deja arī ir valoda. Dejotājiem vajadzētu ne tikai mācīties tautas dejas priekšnesumu vajadzībām, bet būt arī izglītības centram, kas palīdz tautas deju iedzīvināt mūsu sadzīvē – godos, svētkos un saviesīgos sarīkojumos ar dejošanu. Bez savas tautas dejas mēs neesam plaukstoša tauta.
Vai jūs domājat tāpat??

Japāņu jaunieši  dejo Plaukstiņpolku RLB Baltajā zālē.
Attēlam ir tikai ilustratīva nozīme. Foto : E.Spīčs, 2001.g.


Saturday, January 14, 2017

Dejas svētki kā biznesa projekts

Protams, es pārspīlēju – nav nekāda biznesa! Tikai vieni prieki, kad laimē diesim visi vienādi saģērbti. Patiesi, īsta dejotāju armija, kas apliecina mūsu valsts finansiālo varenību un garīgo spēku, augsto skatuves kultūru un bezgalīgo uzticību vadoņiem.. Visa tauta laimē dejo tās kustības, kuras viņiem priekšā parāda. Tā ir jaunā tautas deja, nevis tā, ko jūs dejojāt līdz šim.

Šim attēlam ir tikai ilustratīva nozīme.  Tas parāda vienādi tērptos dejotājus Ķīnā.
Avots: http://i2.cdn.cnn.com/cnnnext/dam/assets/150622160028-bruno-barbey-china-1-super-169.jpg

Redzams, ka  deju uzvedums, kas var būt sekmīgi īstenots slēgtās telpās vai nelielās estrādēs ar salīdzinoši nelielu dejotāju skaitu, nu izrādās saņem lielu sabiedrības pretestību, kad runa ir par Dejas svētkiem. Kāpēc cilvēki tā iestājas par Dejas svētku ciešu saistību ar tautas tērpu un tautas deju? Kāpēc sabiedrībā tik liels šoks?

Vai svētku rīkotāji par to ir aizdomājušies?

Nē! Maļ savu maļamo....

Tērpi vienalga visiem būs vienādi jāšuj! Dejot vajadzēs visiem, arī tad, ja tērpu nebūs! Jāšuj būs vienalga, jo tāpat būs jādejo tādas dejas, kas būs paredzētas dejošanai šais tērpos.

Cilvēki taču tic, ka mūsu dārgie un cienījamie kultūras jomas vadītāji ir viedi cilvēki, teicami savas jomas specālisti, kuri profesionāli augstā līmenī vada mūs uz jauniem sasniegumiem kultūrā. Varbūt tāda ticība ir devusi parliecību, ka var un vajag atļauties vairāk? Tad jau var atļauties tērēt sabiedrības naudu  kādam projektam, kur it kā augstāku mērķu vārdā (taču ir 100-gade un Deju svētki) liksim atteikties no tautas dejas un liksim visus dejotājus ietērpt vienādos skatuves tērpos.

Avots:
https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/13.01.2017-kultursoks.-svetkos-jauni--stilizeti-arheologiskie-terpi.id88535/



Friday, January 13, 2017

Vai piepildīsies etnohoreologa Sūnas sapnis?

Mūsu visu laiku lielākais tautas dejas pētnieks Harijs Sūna jau sen atdusas Lielupes kapos.  Viņa devums tautas dejas materiālu vākšanā, apkopošanā, kārtošanā, analīzē un publicēšanā ir tik liels, ka mēs vēl ilgi to izmantosim, ja vien nenovērsīsimies no tautas dejas par labu citiem dejas žanriem. Laikam viņš paredzēja, ka var notikt tas, kas notiek tagad – Deju svētki draud pārvērsties par par tādu dejas mākslas festivālu, kur tautas dejai vairs nav vietas. Mūža nogalē viņš mēģināja radīt datorizētu dejas notācijas sistēmu. Pašu sistēmu viņš iesāka veidot jau tad, kad sāka strādāt Latviešu Folkloras krātuvē, bet tikai parādoties iespējām ar datoru apstrādāt kustīgus attēlus, viņš centās to pabeigt. Harija Sūnas dejas notācijas sistēma tomēr izrādījās par sarežģītu dejas skolotājiem Latvijā un atzīšos arī man un maniem kursa biedriem studiju laikā bija pagrūti izprast to, ko viņš centās mums iemācīt. Parādoties video filmēšanas un apstrādes iespējām ar datoriem, varbūt var izveidot citus veidus, kā pierakstīt, aprakstīt dejas kustības.

Nupat saņēmām ziņu par kādu projektu Liepājas Universitātē, citēšu:
"Ir noslēdzies pirmais posms projektā "Latviešu tautas dejas notācija digitālā vidē", kas Liepājas Universitātē tapis pēc Latvijas Nacionālā kultūras centra pasūtījuma.

Kā informē Liepājas Universitātes Galvenā sabiedrisko attiecību speciāliste Simona Laiveniece, projekts tiek arī veikts, gatavojoties Latvijas simtgades Dziesmu svētkiem."

Visumā ļoti laba ideja – tautas dejai noteikti ir vieta digitālā vidē. Tas visvairāk nepieciešams tādēļ, lai mēs, latvieši savas tautas dejas varētu apgūt arī atrodoties citās zemēs, kur grūti sastapties ar tautiešiem klātienē.

Kā ir veicies? To katrs varam paskatīties piedāvātajā vietnē : http://dejas.liepu.lv

Es arī izpētīšu šī projekta rezultātus un tad varēšu jūs informēt.

Par informāciju pateicos Līgai Dejus no Liepājas, kur viesojoties, vienmēr esmu sajutis mīlestību uz mūsu tautas deju.

Vāka zīmējumā attēloti mani kursabiedri Maija un Santis.

Wednesday, January 11, 2017

Skaidrībai – ko mēs dejojam?

Diskusijās jābūt skaidrībai, lai nejuktu jēdzieni. Jāzina arī fakti un avoti, lai mēs savas saknes neapcirstu.

Zināmi 3 dažādi tautas dejas interpretēšanas veidi, kas pieņemti UNESCO un aprobēti CIOFF*:

a) Etnogrāfiskā jeb tautas deja deja ir tā, ko tradicionāli dejojam savos svētkos – gadskārtās un ģimenes godos. Pašlaik arī folkloras svētkos, danču klubos, sadancošanās u.c. Skatītāji viegli var iekļauties šajās dejās, jo tām zems nosacītības līmenis. (Jāņi ir tā reize, kad plašas tautas masas piedalās kopīgās dejās, festivāls Baltica, Dziesmu svētku sadancošanas u.c.)

b) Tautiskā deja ir tā, ko līdzās ar etnogrāfisko deju praktizēja dažāda līmeņa svētkos ar masu dejošanu Latvijā jau no 30. gadu vidus. Tās ir etnogrāfisko deju apdares, tautas deju secīgi salikumi (svītas) un dažkārt arī horeogrāfijas, kuras nosacītības līmenis ļauj iekļauties skatītājiem, kam ir labas dejas prasmes. Dejas piemērotas izmantošanai laukuma priekšnesumu veidošanai (Deju svētki, Eiropiāde, festivāli Sudmaliņas, Eima, eima u.c.).

c) Skatuviskā deja jeb jaunrades deja. Te vairs nav nekādas vai gandrīz nekādas saistības ar tautas deju. Nav arī nepieciešami tautas tērpi, vajag tikai labi aprīkotu skatuvi. Tādas dejas tiek dejotas skatuves koncertos, deju šovos TV, slavenu TDA jubileju koncertos, deju lieluzvedumos.

Latvijas apstākļos skatuviskajā dejā ir novērojami vairāki novirzieni, kas saistāmi ar noteiktu mūzikas žanru eksistenci. Trīs vispopulārākie, kuru nosaukumus esmu piemeklējis:

1) "šlāgerdanči", kur ir mūzika no LR2 repertuāra, 2) "folkbalets", kur pamatā ir postfolkloras stila autormūzika (Iļģi, Auļi u.c.), 3) "zelta fonds", kur dejo 70.- 80. gadu stilizētās (jaunrades) dejas pārsvarā pie Ordelovska, Grigaļa, Dovgjallo, Paula u.c. mūzikas.

Samilzušais konflikts starp "folkbaleta" un "zelta fonda" piekritējiem ir patreizējās Dejas svētku diskusijas centrā.  Katra puse uzskata savu dejas stilu par labāko pasaulē un apgalvo, ka tieši viņi dejo "īstās" tautas dejas, jo tautas deja viņuprāt mūsdienās eksistējot tikai uz skatuves un tikai tādā stilā, kāds pašiem ir iemīļotāks. Tomēr ne jau amatierdejotājus(agrākos pašdarbniekus) šķeļošie uzskati ir sabiedrības uzmanības centrā.

"Folkbaleta" stila piedāvājums izteikti nokaitināja cilvēkus, kas Dejas svētkus uzskata par tautas svētkiem, nevis lielu izrādi. Aizrāvušies ar jaunradi, horeogrāfi un daudzi dejotāji ir attālinājušies no sabiedrības vajadzībām, attālinājušies no tautas dejas, attālinājušies no tautas. Ar māksliniekiem tā mēdz notikt.

* CIOFF apzīmē minētos veidus ar lielajiem burtiem A (authentic), E (elaborated), S (stylised). Pievienotajā attēlā mēs redzam. ka festivālā Baltica 2017 tiek pieļautas tikai tautas dejas, bet netiek – tautiskās un stilizētās.
http://www.cioff.org/events-festival.cfm/en/762/Estonia%2DInternational_Folklore_Festival_Baltica_


Sunday, January 8, 2017

Kas traucē dejotājiem?

Dejotāju organizēšanās mazspēja ir fons tam, ka deju svētkiem tiek piedāvāts modelis, kas izsauc jau plašākas sabiedrības pastiprinātu uzmanību, mediju interesi un diskusijas sociālajos tīklos. Kas traucē dejotājiem apvienoties? Jautājums ir tāds, jo dejotāju, deju kopu vadītāju pasivitāte ir radījusi sakāpinātas emocijas un līdz ar to pretreakciju tautas dejas un tautas tērpu stilizācijām.

Nav sabiedriskas organizācijas


Amatiergrupu dejotājiem nav savas sabiedriskas organizācijas un tas neļauj viņiem apspriest un paust savu viedokli. Koriem ir Koru asociācija, folkloras draugiem ir sava Folkloras biedrība, mūsdienu dejotājiem ir LMDA un pat Senioriem ir sava apvienība.  Kur palikusi Latvijas dejas asociācija? Tāda izveidojās Atmodas laikos un....vairs nav. Žurnālists Eriks Tivums pat sāka izdot laikrakstu Dejas pasaule, bet pievīlās. Cerēja, ka kaut 1000 no visiem abonēs un pirks. Nekā! Pat 100 nebija. Bankrots!

 Sistēma neļauj apvienoties


Tas, ka Dejas asociācija, kas tika skaisti dibināta, nespēja pastāvēt ir saistīts ar tolaik (90. gados) esošo pašdarbības kolektīvu administrēšanas sistēmu, kas bija tieši pārņemta no padomju laikiem. Vēl būtu jāanalizē apstākļi, kas noteica to, ka autoritārā pārvaldes sistēma netika mainīta. Demokrātija nenostrādāja.

Kopīgu interešu trūkums


Jāsaprot, ka arī amatierdejotāju grupas ir dažādas ne tikai pēc vecuma un varēšanas, bet arī pēc interesēm. Vieni grib dejot folkbaletu, citiem patīk 70.-80. gadu skatuviskās dejas stils, citi pat domā, ka viņi dejo tautas dejas, bet patiesībā tās ir horeogrāfijas pie noteikta stila mūzikas (šlāgermūzikas, postfolkloras u.c.). Tas ir labi, ka intereses ir dažādas, jo daudzveidība ir mūsu bagātība. Šajā gadījumā dažādas intereses ir viens no cēloņiem, kas traucē nonākt līdz kopīgiem lēmumiem.

Deju svētku faktors


Ar laiku, samazinoties skatītāju interesei par skatuviskās dejas priekšnesumiem, par galveno un nereti vienīgo motivāciju kļuva Deju svētki. No dalības Deju svētkos kļuva atkarīgi vairāki ar kopas eksistēšanu saistīti finansiāli aspekti un motivēšanas sviras. Deju svētku repertuāra apgūšana kļuva par svarīgāko uzdevumu deju grupas dzīvē.

Nav zināšanu par tautas deju


Tautas dejas jau neviena no deju grupām nedejo, atskaitot braucienus uz ārzemēm, kad nepieciešams reprezentēt valsti.  Dažkārt pilsētu un pagastu svētkos jādancina publika. Deju svētku repertuārā tautas dejas nav, pie tam,  nav jau īsti laika apgūt kaut ko vairāk.  Tas netraucē daļai grupu lepni nest nosaukumu TDA (tautas deju ansamblis). Kāpēc nosaukumā ir tautas deja, bet saturā tas nav? Tāpēc, ka tautas deja ir veikli apmainīta ar skatuvisko - tautisko deju. Skan taču līdzīgi.  Tomēr daļa deju grupu nevēlas melot un vismaz savos nosaukumos izvairās lietot vārdu "tautas".

 e.

Friday, January 6, 2017

Kultūršoks paver Dejas svētku aizkulises

Ar lielu interesei sekoju līdzi viedokļu apmaiņai topošo Dejas svētku sakarā. Dažreiz izsakos skarbi, jo pacietības mērs pamazām izsīkst. Tas tāpēc, ka ļoti ilgi esmu gaidījis un cerējis, ka tā diena, kad svētku rīkotāji spēs kritiski paraudzīties uz savu darbu,  nav tālu.  Izrādās, ka neesmu vienīgais tāds ideālists.

Pie tam neesmu interesējies par amatiergrupu dejotāju iekšējām nesaskaņām un ambīcijām, jo ir daudz svarīgākas lietas darāmas – jāpēta tautas deja un iespējas jaunatnei to apgūt. Tas ir mūsu tautai daudz svarīgāk par to, kura horeogrāfa jaunrades ir labākas vai kuras dejos vai nedejos kāda deju grupa uz skatuves vai citur.

Tomēr Deju svētku rīkotāju bezatbildīgā rīcība ir nokaitinājusi ļoti daudzus cilvēkus. Tai skaitā pašus dejotājus. Protams, ne jau visus, jo dejotāji savā vairumā nav tik ļoti aktīvi, lai interesētos par to saturu un jēgu, ko viņi dejo. Tomēr sabiedrības interese par tautai tik svarīgu notikumu ir pieaugusi pēc tam, kad tikām iepazīstināti ar tērpu un deju iecerēm. Tas tiešām bija kultūršoks!

Daudzas lietas jau sabiedrība nezina. Daļēji svētku "virtuves" aizkulises pavēra šis 6. janvāra raidījums. Atklājās nepievilcīga aina. Skatieties paši!

Skaties raidījumu!




Thursday, January 5, 2017

Kultūršoks šokēts par diskusijām ap Dejas svētkiem

Labi, ka arī LTV Kultūršoka veidotāji ir pamanījuši, ka sabiedrībā notiek diskusija par un ap 2018. gada Deju svētku rīkotāju radītajām problēmām. Raidījuma anotācijā gan uzsvērts, ka diskusija ir bijusi pagājušā gada nogalē sociālajos tīklos.  Tas tiesa, bet ne tikai Draugos un FB. Samērā aktīvi ir bijuši arī Latvijas avīzes  un Apollo lasītāji, kā arI LNT un TV3 skatītāji.

Te saitīte uz vietni, kur jau var izlasīt anotāciju un rīt būs arī raidījums.

https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/06.01.2017-6.-janvara-kultursoks.id87939/