Senleja sāk gadu ar 35 dejām
Siguldas folkloras kopa Senleja savu trīsdesmit piekto darbības gadu sāka ar deju un spēļu sarīkojumu, kas 10. janvārī notika Siguldas novada Kultūras centrā. Senlejieši kopīgā pulkā dejoja trīsdesmit piecas dejas, rotaļas un spēles, kur katru norisi veltīja savā radošajā darbībā nozīmīgiem cilvēkiem. Dejā pieminēja arī aizgājušos – Senlejas dibinātāju un ilglaicīgo vadītāju Ainu Salmani un folkloras kustības iekustinātāju – Daini Staltu. Siguldas nama lielā zāle bija pilna.
Lūk – intervija ar Senlejas vadītāju Andu Skuju.
Es: Kā ienāca prātā savu 35. gadu sākt ar deju? Senleja taču plašāk pazīstama kā dziedoša folkloras kopa.
Anda: Jā, tā tas ir. Mēs esam pazīstami ar savu skanīgo dziedāšanu. Sākot jubilejas gadu, gribējām uzsvērt, ka bez dziesmām, rituāliem, gadskārtu svētku popularizēšanas, dalības citos svētkos un festivālos, mēs esam arī labi dejotāji. Nolēmām sākt ar kustību, ar kustību rakstiem – deju, dančiem, rotaļām un spēlēm. Cilvēki ielūgumos, presē, medijos tika aicināti nākt nevis skatīties uz mums, bet dejot kopā ar mums.
Es: Vai izdevās?
Anda: Mums ir liels gandarījums. Tas, ka Kultūras namā sanāca pilna lielā zāle, tas liecina ka Siguldas novadā ir liela interese par tradicionālajām dejām. Bija pat atbraukuši arī no citiem novadiem. Es zālē ievēroju arī dejas draugus no citiem Siguldas amatiermākslaskolektīviem – bija līnijdeju, tautisko deju un dāmu deju pārstāvji. Manuprāt ir ļoti labi, ka dažādu dejas žanru pārstāvji interesējas par tautas deju. Mēs taču dancojām trīs stundas. Pēc dančiem nāca cilvēki pateikties un aprunāties. Gandarījums bija liels.
Es: Tu saki, ka sanāca pilna zāle dancotāju. Cik tad pāru dancoja?
Anda: Bija apmēram 150 vai pat 130 cilvēku. Tad jau vismaz 70 pāru vienlaicīgi dejoja. Paši mēs bijām ap trīsdesmit.
Es: Vai bija arī Sensenlejieši?
Anda: Jā, daži senāku laiku dalībnieki bija gan. Mēs gan īpaši neaicinājām tieši savus bijušos dalībniekus, jo sarīkojums bija paredzēts visiem. Jāsaka atklāti, ka nebiju cerējusi uz tādu atsaucību un pilnā zāle mani pārsteidza un ļoti iepriecināja.
Es: Vai pēc tik liela pulka dancošanas zāles grīda nebija...tā teikt, nedaudz sasmērējusies?
Anda: Nebija gan, jo dejotāji vilka līdzpaņemtās deju kurpes. Visi gan nebija kurpes paņēmuši, jo laikam nāca tikai paskatīties. Tā sanāca, ka vecāki cilvēki skatījās, kā tie jaunie danco. Ievēroju arī kādu agrāk neredzētu pārīti, kas ilgi stāvēja pie durvīm un skatījās. Pienācu pie viņiem un aicināju pievienoties dejotājiem, bet viņi atbildēja, ka nav gatavojušies dejot, tikai ienākuši paskatīties, kas te notiek? Vakara gaitā ievēroju, ka viņi ir atģērbušies un iekļāvušies dejotāju pulkā. Kas man pašai ļoti patika, bija tas, ka dejoja dažāda vecuma cilvēki – no trīs gadu maziem bērniem līdz vecmāmiņām. Kopīgā paaudžu līdzās dejošana – nav daudz tādu pasākumu mūsdienās, kur tā sadarbojas dažādu paaudžu cilvēki, kā tas bija mūsu sarīkojumā.
Es: Tu saki – trīs stundas jūs dejojāt. Vai bez apstājas? Ko par to teica muzikanti? Viņiem jau tagad laikam pirksti jēli?
Anda: Jā, trīs stundas gan, bet bija arī maza pauzīte. Muzikantēm varētu būt tā, ka pirksti kļuva pajēli, bet neviena nesūdzējās. Tieši pretēji – muzikanti uzkurināja dejotājus, lielākā daļa deju bija tik spara pilnas muzikantu enerģiskās spēlēšanas dēļ. Viņi pelnījuši vislielāko pateicību! Gan mūsu muzikantes Aiga Auziņa un Santa Jermičuka, gan muzikanti no Lēdurgas folkloras kopas “Putni”..
Es: Vai būs turpinājums Senlejas dančiem?
Anda: Vai būs turpinājums? Jā, gan jau sadancosim Dainu kalnā un citās vietās. Tomēr paši neesam plānojuši rīkot ikmēneša regulārus dejas sarīkojumus, jo ar to nodarbojas Guna Mangusa Siguldas pagasta kultūras namā, kur viņa mēģina izveidot savu danču klubu pēc citu klubu parauga. Viņi tur divreiz mēnesī, sestdienas vakaros rīko regulārus vakarus un dejo tādus dančus kā Rīgā un citos klubos. Aicinu dejotgribētājus no Siguldas un apkārtnes apmeklēt dančus pagastā, jo kādā reizē tur būs arī Senleja un mācīs savas dejas.
Intervēja Ernests Spīčs
Man arī šie tērpi netīk – pārāk uzbāzīgs rakstu zīmējums. Nepieņemu puišu krievisko krekla valkāšanas stilu.
Patiesi žēl, ka ejam aizvien tālāk no etnogrāfiskā pamata. Par dažu jaundeju grūti pateikt kādas tautas, jo par latviskiem soļiem un to kombinācijām noder horeogrāfa nozagtie cittautu deju soļi.
Malace, Mārīte, par uzdrošināšanos pacelt šo problēmu, par kuru sen jau Latvijas deju saime “šūmējas”!