Monday, July 17, 2017

Saules Zieds uzplaukst reizi divos gados



Konkursa vērtēšanas komisijas locekļa piezīmes.

Pašmāju skatuviskās un tautas dejas draugi, kā arī tautas muzikanti un dziedātāji ik pa diviem gadiem ir sastopami Šauļos, kur jūlija sākumā notiek folkloras festivāls un ar to saistītais konkurss, kur sešās kategorijās var sacensties par ievērojamām naudas balvām un uz kādu brīdi nokļūt mediju uzmanības centrā. 2017. gada jūlijā šis, Baltijas valstīs lielākais folkloras festivāls un neapšaubāmi nozīmīgākais folkloras konkuss notika jau septīto reizi.

Kas tas par konkursu?
Saules Zieda Konkursā savā starpā var sacensties skatuviskās deju kopas, kas dejo stilizētas jeb horeografētas dejas tāpat kā savā starpā sacenšas tautas deju kopas, kas piedāvā tradicionālu dejas izpildījumu. Indviduāli muzikanti un dziedātāji tāpat kā to grupas sacenšas tikai tradicionālās mūzikas kategorijās. Konkurss man kā horeogrāfam ir interesants tieši ar to, ka var salīdzināt skatuviskās dejas mākslas un tradīcījas mijiedarbību, dažādu valstu mēģinājumus gan saglabāt savas dejas tradīcijas, gan veidot jaunas horeogrāfijas jeb, kā mūsdienās saka – jaunus kultūras produktus.

Kas uzvarēja dejas kategorijās?
Tradicionālās dejas kategorijā galvastiesu augstāka bija portugāļu deju folkloras grupa Grupo etnográfico de Areosa, kuras sirsnība, vienkāršība un aizrautība bija apvienota ar nevainojamu dejas prasmi. Portugāļi saņēma arī Visaugstāko balvu “Grand prix” 

Skatuviskās dejas kategorijā galveno balvu dabūja turku deju grupa, kur veiksmi nodrošināja īpaši talantīga dejotāja un reizē muzikanta piesaistīšana – viņš ar savu sparu un māku uzkurināja visus dejotājus, kas sajūsmināja skatītājus un dejotājus, var teikt nonākot, kā komponists Em. Melngailis rakstīja, “lustes ārprātā”. Tikai nedaudz no viņiem atpalika krievu deju grupa no Penzas Venzeļa, kuru nevainojamais artistiskums sajūsmināja skatītājus tā, ka viņi izpelnījās īpašo skatītāju balvu.  

Kā gāja mūsu tautiešiem?
Mūsu valsts bija šoreiz pārstāvēta tikai skatuviskās dejas kategorijā ar jauniešu deju kolektīvu Skalbe no Jelgavas (vadītāja Liene Liniņa). Uzreiz jāteic, ka mūsu jaunieši bija ļoti aizrautīgi dejotāji un ar savu deju J. Purviņa “Nerejati ciema suņi” izpelnījās gan publikas aplausus, gan žūrijas uzmanību. Diemžēl otra deja nebija tik veiksmīgi izvēlēta. Latviešu jaunieši no Skalbes izcēlās pozitīvā nozīmē ar aktīvu dalību festivāla pasākumos, teicamu stāju un tāpēc bija laikam visvairāk fotografētā grupa šajā festivālā. Īpašu balvu ieguva viens no dalībniekiem – Haralds Pankoks, par individuālu meistarību skatuves priekšnesumā. Viņa un vēl divu  – Turcijas un Krievijas dejotāju dzirkstošā maniere, skatuves izjūta un meistarība pievērsa vairāku komisijas locekļu uzmanību. 

Jauninājums – meistarklases!
Folkloras festivālos gan priekšnesumus, gan dančus un muzicēšanu pilsētas vidē parasti nodrošina paši dalībnieki. Tas aizrauj festivāla apmeklētājus. Šoreiz līdzās dančiem, festivāla programmā bija iekļauta divu vērtēšanas komisijas locekļu no Kolumbijas un Latvijas meistarklases. Kā izrādījās, pat pusnaktī latviešu un kolumbiešu tautas dejas grib apgūt ievērojams skaits šauliešu un arī festivāla dalībnieku. Man, vadot savu meistarklasi, daudz palīdzēja jdk Skalbe muzikanti un dejotāji, kā arī Zemundes muižas muzikanti, kuri tikai tādēļ atbrauca no Rīgas.

Secinājumi
Latvijā ir daudz labu dejotāju un muzikantu, kas ļautu mums ne tikai iegūt jaunu pieredzi, bet arī sekmīgi cīnīties par balvām tautas dejas un skatuviskās dejas konkursos. Saules Ziedā iepriekšējās reizes jau ir piedalījušies un arī tikušī pie balvām gan skatuviskās dejas pārstāvji (kopa Katvari), gan muzikanti no Rēzeknes Rikšiem un Vīteriem, gan dziedātāji no Jelgavas Dimzēna. Ko darīt, lai mūsu dejotāji būtu aktīvāki savas tautas dejas kopēji, mācētu vadīt dančus un interpretēt ne tikai skatuves dejas horeogrāfijas, bet arī tradicionālo deju? Šo jautājumu turpat Šauļos, tā teikt, uz karstām pēdām, pārspriedu ar jdk Skalbe vadītāju Lieni Liniņu. Lienes domas bija tādas, ka svarīgi, lai bērni jau skolā apgūst savas tautas deju. Kad jaunieši jau iet augstskolā un darbojas skatuves deju grupā kā Skalbe, tad nereti neatliek laika kaut ko papildus apgūt. Pilnībā Lienei piekrītu par to, ka svarīga ir tradīcijas pārnese jau bērnībā, kad apgūstam savas kultūras pamatus. Tomēr arī studentu gados ir daudz iespēju – tad vilinošāki varētu būt danču klubi un festivāli, kur var izdancoties nakts dančos, kā tas nupat bija Šauļos, festivālā Saules Zieds (Saules Žiedas).

Saites uz festivāla mājas lapu 

Tuesday, May 2, 2017

Jakuti savas zemes svētībai dejo ap Pasaules koku

Vismaz 1000 jakutu vīriešu savā – Jakutijas republikas dienā (27.04.2017.) dejo Osuohaju – auglības rituālu deju ap iedomātu pasaules centru (Pasaules koku).

Osuohajs – jakutu tautību kopīga rotaļdeja, kura ir zināma no senseniem laikiem. To dejoja jakutu jāņos – Vasaras saulgriežos.  Agrāk tās nozīme bija lūgt augstāku spēku aizsardzību savai dzimtai, dejot zemes un cilvēku auglībai, pirms tam izveidojot sakrālo centru – Pasaules koku, tad šoreiz jakuti dejo savas zemes unn visas tautas svētībai.

Dejas pētniece Natālija Stručkova raksta, ka šai rotaļdejas pavadījumā tiek dziedāts himniska satura teksts.


Vēl viens video no putna lidojuma


Vairāk par dejas semantiku var lasīt (krievu valodā) 


 Jakutija - tjurku valodās runājošu tautu izveidots valstisks veidojums Sahas republika Krievijas Federācijā.

Thursday, March 23, 2017

Karēļi danco un žīgo!

Somijas karēļu kāzu filmā, ko 1921. gadā nofilmēja Kalevalas biedrība (http://kalevalaseura.fi/en/) var atrast interesantus tautas dejas paraugus. No Youtubes videoavotiem ņemti, īsāki un garāki klipi tiek izplatīti un komentēti uz nebēdu.

Par filmu
Nofilmēta ir kāzu spēle. Tātad tas ir etnogrāfisks uzvedums. Līdzīgi pie mums ir filmētas etnogrāfiskas suitu kāzas filmā "Dzimtene sauc"(https://www.filmas.lv/movie/3258/). Somu filmu var iegādāties DVD formātā (http://kalevalaseura.fi/en/the-kalevala-society/publications/).

Te ievietoju īsu piemēru, kur redzama dejošana karēļu kāzās.


Par deju
4 pāru deja ar puišu solo daļu dejas laikā un pēc tās. Interesanta ir 3. daļa, ja vien kaut kas nav izlaists. Puišu solo deja, kur meitas tikai asistē. Līdzīga sacensību deja ir poļu Krakovjaks, ungāru Verbunks. Arī mūsu folkloras aprakstos minētas vairākas līdzīgas dejas. Mums Aulejas Žepers ir līdzīgs pēc dejas jēgas, bet ne horeogrāfijas. Solo sacensībai ir senas saknes. Par labu sacensību dejas versijai runā vismaz 3 fakti. 1 – tas notiek kāzās, kur satiekas 2 pušu pārstāvji; 2 – sacenšas tikai puiši ar akrobātiskiem trikiem, bet meitas tikai dejo fonam; 3. pēc dejas ir solo daļa, kur jauns puika rāda savu māku, lai apliecinātu, ka arī viņš ir pietiekami labs dejotājs. Vai četrpāru deja ir Kadriļa? Tikai no video piemēra to nevar apgalvot. Visticamāk, ka te ir daudzdaļīgas dejas princips, kas ir kopīgs gan kadriļām, gan senākām un jaunākām dejām. Dejošana dārziņā un krustā ir ir raksturīga gan kadriļām, gan citām dejām. Ar kadriļu iespējams kopīga ir žīgošana (kāju krustošana), ko izdara puiši, tikai kadriļā nav izrādīšanās jeb sacensību gara.. Šādu kustību apraksta Jurjānu Andrejs. (LTMM IVburtn. 1922.)
Vēl var novērot "plāna iedejošanu" kāzu mājas pagalmā. Atkal redzam puišu izrādīšanās deju, kur katrs pāris dejo atsevišķi.

Tuesday, February 28, 2017

Laiks izpētei un diskusijām

Tā liekas, ka pēc tam, kad sabiedrībai izdevās apturēt 2018. gada Deju svētku rīkotāju lielo interesi par spīguļojošajiem skatuves tērpiem un Kultūras ministrija sarīkoja preses konferenci, kurā 20 apriņķu virsvadītāji solīja uzticību mākslinieciskajai grupai, starp konfliktējošām pusēm iestājies miera periods. Laikam tomēr nē. Par to liecina LTV Province raidījums "Deja un tauta" (parādīts 26. februārī). Tomēr ir atšķirība. Pretējie viedokļi tiek izteikti argumentēti, pārdomāti un pat niansēti.

Tas nozīmē, ka laiks izprast, kas ir noticis un kā tikt ārā no ķezas. Laiks pārdomām, izpētei un saturīgām diskusijām.

Gatavojoties iespaidīgai apaļā galda diskusijai (tā notika Latvijas Avīzē 20. februārī) sagatavoju trīs shēmas, kas nosacīti attēlo tautas dejas vietu un lomu sabiedrībā.



No shēmas redzams, ka tautas deja var pilnībā veikt savas funkcijas, ja pastāv 1. un 2. līmenis. Pirmajā līmenī tautas deja pastāv no senseniem laikiem, kopš izveidojās cilvēku sabiedrība, kam nepieciešami ģimenes un gadskārtu godi.  

Mūsdienās svarīgs ir ari 2. līmenis, kas paplašina tautas dejas nozīmi sabiedrībā, nenodarot kaitējumu ne tautas dejai, ne sabiedrībai, kam tautas deja kalpo. Te ir gan mūsdienu svētku formas, gan interešu klubi, gan, kas ļoti svarīgi mūsdienu Latvijā – izglītības darbs, lai tautas deja atgūtu savu vietu sabiedrības apziņā un tā spētu pilnvērtīgi veikt savas funkcijas (kā norādīts 1. līmenī).

Trešais līmenis izmanto tautas deju, kā impulsu jaunrades dejām, kādas sabiedrības daļas vajadzību apmierināšanai, kas nekādi nebūtu nosodāms, ja vien sabiedrības daļa, kas izmanto jaunrades deju savai izklaidei, neatteiktos no tautas dejas kā tādas. Diemžēl, lai arī nereti tiek lietots tautas dejas nosaukums,  skatuviskās dejas nozares vadītāji gandrīz nekā nedara, lai iesaitītie dejotāji dejotu tautas deju, to mācītu un koptu.  



Tuesday, February 21, 2017

Vai Latvijā ir tautas dejas skolotāji?

Vai muļķīgs jautājums? Nebūt nē!

Ja paskatāmies nupat LNKC mājas lapā publicēto akcijas "Satiec savu meistaru" sarakstu, tad deja pieminēta vien pāris reizes, rotaļas reizes četras un danči septiņas. Tas ir no aptuveni 170 vietām Latvijā, kur šajā pavasarī cilvēkiem būs iespēja bez maksas satikt meistarus.

Ļoti maz, ja ņemam vērā, ka cilvēku interese par tautas deju ir augoša. Tautas deja mūsu sadzīvē ir nepieciešama tāpat kā dziesma, kā valoda, kā tradīcijas, jo pieder pie mūsu nemateriālās kultūras.

Lietas labā darbojas danču klubi, bet tur pāru dejas māca muzikanti, folkloras kopu vai danču klubu dalībnieki.

Latvijā esot 15 000 pieaugušu dejotāju un tikpat esot bērnu deju kopu dalībnieku. Noteikti uz šo skaitu ir diezgan daudz skolotāju, kas skaitās ieguvuši deju pedagoga vai horeogrāfa izglītību, tātad apguvuši tautas dejas pamatus.

Kas varētu būt jaukāks un tautai derīgāks par deju kopu aktīvu iesaistīšanos tautas izglītošanā?  "Satiec savu meistaru" ir  piemērots sauklis.

Vai arī kā Lietuvā, kur jau ne pirmo gadu notika akcija"Visa Lietuva dejo". Pie tam atzīmēšu, ka šo akciju rīko Lietuvas Nacionālais kultūras centrs, kas ir tāda pati iestāde kā mūsu Latvijas Nacionālās kultūras centrs. Te ir saite, kur rakstīts, ka 2016. gadā akcijā piedalījās 26 000 dejotāju, kuri mācīja tautai dejot tradicionālās, tātad tautas dejas.


Es tagad saprotu, kāpēc Lietuvas dejas skolotāji saņem atalgojumu.

Neērti jautājumi mums pašiem:
Kādēļ mūsu dejas skolotāji nemāca cilvēkiem tautas dejas?
Par ko valsts maksā dejas skolotājiem?


Sunday, February 12, 2017

Vai amatieriem nepieciešama dejas kritika?

Nebiju domājis rakstīt par šādu tēmu, jo amatiermākslu nav pieņemts kritizēt. Tas tieši tāpēc, ka amatieri, kuri velta savu brīvo laiku savai iemīļotai nodarbei, laika kavēklim netiecas pēc tādiem sasniegumiem savā mākslas žanrā  - piemēram, dejā, kuri uzskatāmi par kritikas vērtiem. Tā teikt, ja pašiem prieks, lai dejo, kas tur ko citiem viņus kritizēt.

Šo ļoti loģisko pamatojumu nedaudz nojauca padomju periods, kad skatuviskās dejas labākie amatieri (toreiz teica – pašdarbnieki) sasniedza tik labu tehniskās sagatavotības līmeni, ka viņus tā laika prese sāka pielīdzināt profesionāļiem. To veicināja arī tas, ka skatuviskās dejas stiprākie ansambļi savus atskaites koncertus rīkoja uz pilsētu lielākajām skatuvēm un arī Rīgā, Nacionālajā operā un baletā šādi koncerti bija regulāra parādība. Jāpiebilst, ka uz Operas skatuves amatieri netika laisti varbūt gadus 20 bijušā direktora A. Žagara laikā.

Protams, ka padomju periodā tadēļ pastāvēja ari amatierdejas kritika. Tika aprakstīta visu kaut cik ievērojamu deju kolektīvu koncertdarbība. pēdējā laika ievērojamākie kritiķi, kas pievērsās amatierdejas kritikai bija E. Tivums, I. Bite, I. Lūsiņa. Pirms tam aktīvu amatierdejas kritiku veica E. Siliņa, H. Sūna, J. Darbiniece u.c.

E. Siliņas raksts Latvju mēnešrakstā 1944. g.
Avots https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp|issue:/p_001_ltme1944n02|article:
DIVL238|query:Latvieau%20deja%20Elza%20SiliFa%20Dejas%20deju%20deju%20deju|issueType:P
















Gribu vērst uzmanību uz to, ka pēdējie trīs minētie cilvēki visi bija dejas folkloras pētnieki. Visvairāk zināmais ir Harijs Sūna, kurš atstājis mantojumā daudz publikāciju un tai skaitā divas lielas monogrāfijas.  Elza Siliņa, kura ar pētniecību nodarbojās jau no XX gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, ir publicējusi  vērā ņemamu pētījumu "Latviešu deja" 1939. gadā. Attēlā Siliņas raksts, kurš savu aktualitāti nav zaudējis arī mūsdienās.

No tā arī secinājums – ja mēs gribam redzēt kritiku amatierdejas lauciņā, tad tas iespējams ar pašu dejotāju, dejas skolotāju un citu interesentu spēkiem –  var aprakstīt gan jaunrades dejas skates, gan brīvā laika aktivitātes, gan mēģinājumu un rodošo nometņu procesu, gan koncertus un izrādes.  Tur būs pašiem prieks. Dejas kritika ir iespējama visticamāk projektu veidā vai tad, ja amatieri piedalās tādos lielos svētkos kā Dejas svētki un profesionāli veidotos šovos kā No zobena u.c.

Dejas pētniecība ir pati par sevi, jo nav tieši saistīta ne ar amatierkustību, ne arī žurnālistiku. Tomēr tieši no pētniecības gaitā iegūtajiem rezultātiem amatieriem ir iespējams gūt vislielāko labumu savas darbības veicināšanai, jo pētnieki ir ieinteresēti savu pētījumu korektumā. Jautājums, vai amatieri vispār grib būt pētījumu objekts ir retorisks.


Thursday, February 2, 2017

Strēlnieki kauju starplaikos dejoja tautas dejas

Latviešu strēlnieki dejoja mūsu tautas dejas no kaujām brīvajā laikā. Iedomāsimies kara apstākļus 1916. gada rudenī, īsi pirms asiņainajām Ziemassvētku kaujām. Salīdzināsim viņus un dažus mūsu deju dižgarus, kuri pēc 100 gadiem neuzskata, ka tautas dejai būtu vieta Dejas svētkos. Vai varbūt tomēr kļūdos un 2018. gada Deju svētkos tomēr varēsim laimē diet?

Attēls, kas 1937. gadā publicēts izdevumā Latviešu strēlnieki,  uzņemts vēl pirms mūsu valsts dibināšanas 1916. gada rudenī Mīlgrāvī,  kur 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks bija norīkots atpūtā pēc kaujām Nāves salā. Tikai 1914. gadā bija atjaunots Krievijas cara soda ekspedīcijā nodedzinātais "Ziemeļblāzmas" nams. Strēlnieki ar "Ziemeļblāzmas" saimnieka Augusta Dombrovska atbalstu rīkoja saviesīgus sarīkojumus, kur dejoja gan pāru dejas (dančus), gan krustdejas. Presē ir pieminēts "Ačkups". Nav atzīmēts, kuru deju dejo te publicētajā attēlā redzamie ļaudis.  Visticamāk viņi dejo "Sudmaliņas" vai varbūt kādu citu krustdeju, kurā ir Spārnu gājiens. Domāju, ka viņi nedejo kadrili, jo, kā redzams, muzikants spēlē ermoņikas, kas tai laikā netika izmantotas tādas mūzikas pavadījumam, kādu spēlē kadriļām.

Avots: http://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp|issue:/g_001_0309054906|page:171|issueType:B

Monday, January 30, 2017

Jaunrade kā līdzeklis tautas dejas iedzīvināšanai


Nedēļas nogalē (28. janvārī) skatuviskās dejas radošākie pārstāvji pulcējās Valmierā, lai jau divdesmito reizi sacenstos jaunradītu horeogrāfiju konkursā. Tas ir pietiekami ievērojams notikums, lai par to sabiedrība uzzinātu vairāk. Kā redzam, mediju interese ir ļoti maza, bet varbūt te tomēr notiek sabiedrībai būtiski procesi?

Domāju, ka varu izteikt pārdrošu domu – ar jaunrades deju mūsu amatierdeju kustība pēdējā laikā  gan attālinās, gan tuvojas tautas dejai. Paradoksāla situācija? Uzdrošinos teikt, ka notiek tāds process, kurā daļa deju kopu tuvojas tautas deja ne tikai stilstiski, bet arī saturiski un tas ir saistīts ar jaunrades procesa būtību.

Jau vismaz pāris gadus novēroju skatuviskās dejas kopu arvien lielāku interesi par tautas deju. Ja līdz šim tie bija atsevišķi gadījumi, tad tagad, redzot Deju svētku lieluzveduma piedāvājumu, jādomā, ka interese palielināsies. Paradokss ir tajā, ka jaunrades deju skati var mēģināt definēt kā stimulējošu faktoru tautas dejas iedzīvināšanas procesā, jo aizvien vairāk cilvēku nodarbojas ar jaunradi, aizvien vairāk redzam variāciju Varbūt, caur deju jaunradi mēs atkal tuvojamies savām saknēm, savai tradicionālajai dejai? Par to būtu vērts padomāt gudrām galvām.

Lai paskaidrotu savu domu, definēšu, kas ir jaunrades tautas dejā un, kas – skatuviskajā?

Jaunrade tautas dejā:
Tradīcijā jaunrade izpaužas dejotāju prasmēs un spējā variēt un improvizēt. Pie tam variācija notiek ar visiem dejas valodas līdzekļiem. Rakstīta reglamenta nav, bet ir nerakstīti noteikumi, ko varam saukt par tradīciju. Variācija un improvizācija gan pašam dejotājam, gan muzikantiem, gan klātesošajiem dod prieku tieši tajā brīdī, kad tā notiek. Jaunrade te ir ceļš. Jauna dejas variācija vai improvizācija netiek  tiražēta. Tomēr veiksmīgas jaunrades paliek cilvēku atmiņā, tiek atkārtotas un veido jaunu kādas dejas variāciju. Ilglaicīgā periodā veidojas dejas variantu cers.

Jaunrade skatuviskajā dejā:
Te tā ir salīdzinoši daudz vairāk reglamentēta (skat., konkursa nolikumu). Noteikts, ka ar jaunradi nodarbojas viens cilvēks (horeogrāfs), bet pārējie viņu var atbalstīt, atkārtojot viņa kustības vai papildinot ar saviem ieteikumiem. Jaunrades process beidzas ar jaunas dejas nofiksēšanu atmiņā un arī aprakstos, lai to varētu tiražēt jau kā gatavu produktu. Abi jaunrades veidi variēšana un improvizēšana te pārvēšas par divām skatuviskošanas metodēm –1) dejas apdare 2) dejas stilizācija.

Jaunrades psiholoģija ir vesela zinātnes nozare, kura var būt studiju abjekts universitātēs. To neskarsim te un tagad. 

Citēšu vienu no pirmajām mūsu tautas dejas skolotājām – Mildu Lasmani: "Būtiski dejai tomēr ir jābūt tautas dejai" , ko viņa saka par jaunrades procesiem skatuviskajā dejā, atgādinot, ka ar jaunradi nedrīkst pārāk attālināties no tautas dejas. (Tivums E., Dejas vecmāmuļa. R., Em. Melngaiļa Tautas mākslas centrs. 1992. 19.lpp.)

E. Tivuma grāmatas par Mildu Lasmani 1.vāks.
Nedaudz  svarīgas informācijas par konkursu

Interesanti, ka publiski tiek uzsvērts, ka šis ir 20. jaunrades deju konkurss. Patiesībā tā vēsture ir stipri vien garāka. Runa ir par to, ka 1996. gadā, kad radās nepārvaramas problēmas to rīkot Rīgā, Valmieras Kultūras nama direktors Pēteris Dundurs un TDA Gauja vadītāja Vaira Dundure piedāvājā pārcelt konkursu uz Valmieru. Tas, kā redzam,  bija veiksmīgs solis.

Interese no deju kopu un to vadītāju puses ir samērā liela, par ko liecina augošais konkursam pieteikto deju skaits. Tas licis konkursa ilggadējai rīkotājai Marutai Alpai dalīt konkursu divās kārtās, tā atlasot tikai tik daudz deju, lai vienā dienā ar vienu žūrija sastāvu varētu paspēt izvērtēt.  

Kā cilvēkam, kas savā darbā regulāri ir saistīts tautas dejas praktizēšanu resp. jaunradi tradicionālajā dejā, man vienmēr ir bijis interesanti vērot jaunrades procesus tādā formātā, kā to pieļauj skatuviskās dejas priekšstati un ierobežo šī konkursa nolikums. Saite ir te http://www.lnkc.gov.lv/jaunumi/xx-jaunrades-deju-konkurss/ 

Publicitātes attēls no LNKC mājas lapas

Nedaudz vēl par konkursa mērķi un nolikumu. 
Kā varam lasīt rīkotāju LNKC izplatītajā informācijā un konkursa nolikumā, tad “Konkursa uzdevums ir nodrošināt mākslinieciski augstvērtīga repertuāra izveidi Latvijas tautas deju kolektīviem, stimulēt horeogrāfus jaunrades darbam un sadarbībai ar komponistiem”.

No konkursa nolikuma izcelšu tikai kategorijas, kurā sacenšas gan jaunie, gan pieredzējušie dejas meistari:

13.1. I kategorija – latviešu tautas deju un rotaļdeju apdares, kuras raksturo Latvijas kultūrvēsturisko novadu horeogrāfisko savdabību, pamatojas folkloras avotos un tautas tradīciju aprakstos (turpmāk - dejas). Dejas muzikālā materiāla pamatā jābūt novada tautas mūzikai vai apdarei; 
13.2. II kategorija – latviešu skatuviskās dejas, kuras veidotas, izmantojot folkloras horeogrāfisko un muzikālo materiālu vai tā elementus. Dejas muzikālā materiāla pamatā jābūt tautas mūzikai, tās apdarei vai tautiska rakstura oriģinālmūzikai. 

Par konkursu raksta trūcīgi;


Wednesday, January 25, 2017

Kas man ir dejas svētki?

Tas ir jautājums, ko sev vajadzētu uzdot katram Dejas svētku dalībniekiem

 un varbūt pat katram latvietim.


Kā svētku skatītājam...
Man, kā skatītājam Deju svētki ir tautas dejas draugu kopānākšanas prieks. Tā vajadzētu būt, bet tas ir tik reti, jo tautas dejas vietā aizvien vairāk kāda skatuviskā dejas žanra izpausmes, kas pat ar visiem gaismas un skaņas efektiem rada nevis prieka. bet izpriecas sajūtas.

Kā pētniekam...
Kā pētniekam man ir interesanti raudzīties, kā pamazām izūd tradicionālās dejas valodas pazīmes un to vietā stājas tādi dejas stilistiski elementi, kas aizgūti no citurienes. Piemēram no baleta, no cittautu skatuviskām dejām, no laikmetīgās dejas u.c.

Kā dejotājam...
Ņemot vērā savu jau zināmu stāžu (dejoju savā laikā dažādus dejas stilus) redzu, ka dejotājiem svētku repertuārs nesagādā lielu prieku. Nerunājot par dejošanu laukumā, pat uz skatuves dejotāju sejas izteiksmes nereti ir kokainas un dažreiz plastikas trūkums ir arī kustībās – dejotāji vāji jūt ritmu.

Kas jādara? 
Lai svētki būtu tautai, ir jādejo tautas deja savā kopās, savās pilsētās un novados. Jāpārvalda ne tikai savas kājas un rokas, bet jājūt sava lokālā īpatnība, kas mūsu dejas valodai ir vēl pietiekami bagāta. Tad Deju svētkos var izmantot arī jaunus, nebijušus laukuma hoeogrāfiju (tātad apdaru jeb tautiskās dejas) elementus, kas ļauj veidot dejas bez dejotājiem svešu un nesaprotamu kustību savirknējumiem. Deju svētkos, protams, jābūt arī iepriekšējo gadu dejas stiliem (zelta fonds, mītnes zemju jaundejas u.c) pārstāvētiem. Ne tikai vēsturisku eksursu dēļ, bet tādēļ, lai varam salīdzināt visi, gan dejotāji, gan skatītāji, kā laikmetu maiņas mūs ietekmējušas. Dažreiz es nesaprotu, par ko saņem atalgojumu dejas kopu vadītāji, kuri nemāk nevienu sava novada deju, nekā nezina par tautas dejas stilistiku, neinteresējas pat par mūsdienu tautas dejas kopšanas formām, kādi piemēram ir dančuklubi, tautas deju nometnes un naktis?

Kam nav jānotiek!
Nedrīkstam savā augstprātībā ignorēt savus dejas skolotājus, kas kā vienā balsī brīdināja neaizrauties ar jaunrades deju darināšanu, bet turēties pie tautas dejas. Deju skolotāja, svētku virsvadītāja Milda Lasmane, Dejas pētniece, žurnāliste Elza Siliņa, dejas pētnieks(etnohoreologs) Harijs Sūna un arī pirmskara Latvijas dejas skolotāji J. Rinks, J. Stumbris, dejas skolotājs Zigis Miezitis Kanādā daudz darīja, lai tautas deja saglabātos. Vai mēs būsim tik augstprātīgi, ka savu jaunradi stādīsim augstāk par tautas deju?
Rucavas dejotāji rāda Rupumdeju Brīvdabas muzejā. Attēls no žurnāla "Archives internationales de la danse", 1934. Nr6. Attēls ilustŗē Elzas Siliņas rakstu "Les Danses Populaires Lettonnes".

Tuesday, January 24, 2017

Rezultāts 1:1 kā hokeja mačā

Ak, kāda laime! Beidzot esam nopelnījuši civilizētu saskarsmi sagaidījuši aktīvas darbības no KM puses. Rezultāts pēc pirmā puslaika ir 1:1.  Gluži kā hokeja spēlē. Kas spēlē? KM pret sabiedrību. Balva? 100gades deju svētki.

Sabiedrības pusē vārtus guva Latvijas Pašvaldību savienība ar savu lēmumu neatbalstīt tērpu stilizāciju šūšanu.
Pretējā pusē cīnījās Deju svētku apriņķu vadītāji, kuri pēc instrukcijas ģērbtuvēs sanāksmes, preses priekšā gandrīz vai zvērēja uzticību nemaldīgi ģeniālajiem māksliniekiem. Vārti!

 Kāds ir dienas svarīgāko notikumu atšifrējums:
 1. Intensīva sabiedrības informēšanas akcija; LTV intervē M. Kučinski un M. Alpu, LR1 I. Pētersoni -Lazdāni. KM rīko preses brīfingu, LTV ziņo Kultūras ziņās, Panorāmā, LNT. utt.jau noguru no uzskaitījuma
 2. Pretvēstule;  Ir radīta arī pretvēstule. Teksts tiek izplatīts Ģīmjgrāmatā FB.
3. Kaunināšana un savas kantes turēšana; Teiksmieši aizstāv savu vadītāju un V. Tīle kaunina viņaprāt sliktos, kas dara pāri teiksmiešu vadītājam. Tas viss FB.
4. Taisnošanās; Kāds vadītājs taisnojas par maldiem to, ka nav uzreiz sapratis uzveduma jēgu, bet tagad esot sapratis... sola saviem dejotājiem iestāstīt, ka uzveduma koncepcija ir laba.
5. Emociju pārspīlējums; Kāda vadītāja nespēj valdīt emocijas kameru priekšā. Tas uzpērk.
6. Nosodījums; Tiek nosodīti sliktie sabiedrības pārstāvji, kas iedrošinājušies apšaubīt radošās grupas nemaldīgo kursu.
7.  Svinīgais solījumi; Svinīgā tonī daži vadītāji sola mūžīgu uzticību radošajai grupai. LNKC pārstāvji sola atrast līdzekļus dažiem tērpiem no svētku budžeta. Radošā grupa sola turpināt pilnveidot uzvedumu  un informēt par sasniegumiem 2. februārī.
Urā biedri!.

Kā saldo ēdienu šodien piedāvāju videofragmentu no preses brīfinga. Nosaukums – vārdu meistars. Skatīt no 12. minūtes.


Monday, January 23, 2017

Deju svētku sapnis ierakstīts mūsu himnā

Kādā jaukā pirmdienas rītā, savā nodabā pastaigājoties pa Vecrīgu, nonācu Pils laukumā un nostājos pie kāda nama. Skat. foto.

Necik ilgi nestāvēju. Nācās iet iekšā un kopā ar vēl pāris atbildīgiem cilvēkiem palīdzēt LNKC vadībai formulēt problēmu loku, kas radies sakarā ar sabiedrībai nepieņemamu Deju svētku radošās grupas piedāvājumu. Izrādījās, ka problēmu patiešām daudz un tās visas gaida nekavējošu risinājumu. Nešaubos, ka kopīgiem spēkiem var atrisināt gan jau sen sasāpējušus jautājumus, gan pavisam svaigas lietas, kuras tautas valodā mēdz saukt - "neražas". Gan jau šonedēļ redzēsim sarunas(diskusijas) augļus, jo laikam pašu lielāko problēmu – kvalitatīvas komunikācijas trūkumu tagad mēs nejutīšot. Viens secinājums gan man ir un tas ir labs – Deju svētku rīkotāji solās tagad ieklausīties gan dejotāju pārstāvju balsīs, gan deju kopu vadītāju domās, gan ņemt vērā ekspertu viedokļus.

Mans eksperta viedoklis jau bija noformulēts pirms sanāksmes.
 Te tas ir!

Deju svētkos ir jādejo tautas deja – tā parādot cieņu savai tautai!
Deju svētkos ir jādejo arī tautiskā deja, tā parādot cieņu visiem deju skolotājiem, kas veidoja pirmās deju apdares Deju svētkiem
Deju svētkos ir vieta arī visiem ar tautas deju kaut kā saistītiem skatuviskās dejas žanriem, sākot no zelta fonda un beidzot ar folkbaletu.
Deju svētkos ir vieta arī izciliem mūsu tautas dejotājiem, no kuriem 1. vietā ir stādāma Vija Vētra.
Deju svētku finālā var būt brīdis, kad skatītāji arī var dejot kopā ar dejotājiem kaut vienu no mūsu tautas dejām, kuru varam noteikt balsošanas ceļā.
Šajā tautas dejā aicināti piedalīties kopā ar tautu arī valsts cienījamākie cilvēki – gan amatpersonas, gan zinātnieki, gan mākslinieki, gan ģenerāļi, gan cienījami dejas skolotāji, gan prezidenti.


Vecrīgā, 2017. gada 23. janvārī ar domām par tautas deju.


Sunday, January 22, 2017

LTV Panorāma nestāv malā


Jā, jā...arī LTV Panorāmas producenti nolēmuši nestāvēt malā un atspoguļot ievērojamu sabiedrības daļu pārņēmušo diskusiju vilni, kas nenoplok jau vismaz divus mēnešus. 

Brigita Čikste, Donats Doniks, Jānis Ērglis un Signe Pujāte 22. janvāra Panorāmā pauž savus viedokļus. Visi runā mierīgi, nosvērti un pārliecinoši. 

 Kā  nomierināt dejotājus?
Vai pārveidot uzvedumu "Māras zeme"? 
Kā izlabot pieļautās kļūdas?
Kā atjaunot sabiedrības uzticību uzveduma radošajai komandai? 

Tie ir aktuāli jautājumi, kas prasās atbildami nekavējoties un jādomā, ka nākošās nedēļas laikā mēs dzirdēsim daudz interesantu jaunumu par deju svētku tēmu.




Tomēr ir arī tik būtiski jautājumi, kas prasa dziļāku analīzi – kāpēc sabiedrība kura it kā jūsmoja par Dejas svētkiem, pēkšņi kļuva tik prasīga? 
Taču viss ritēja tik gludi...tik gludi...

un te STOP!

Te vēl jautājums pārdomām:
Varbūt tomēr taisnība Jānim Ērglim, kurš uzskata, ja dejā ir palēciens, polka, aplis...tad ar to pietiek, lai deja būtu latviska?

Saturday, January 21, 2017

Vai sākusies Dejas svētku konflikta aktīvā fāze?

Jau laikam tikai slinkais nav pamanījis emocionālos rakstus, TV raidījumus un aktīvās diskusijas sociālajos tīklos par topošo Dejas svētku uzveduma piedāvājumu.

Pēc divu mēnešu garas "šūmēšanās", "vārīšanās" un "cepšanās" sociālajos tīklos pēc vairākiem rakstiem Latvijas avīzē, raidījumiem TV3, LNT un LTV1, beidzot arī Kultūras ministrija ir atdzīvojusies un sniegusi vairākus paziņojumus sabiedrībai. Tas ir novēloti, jo Deju svētku rīkotāju neveiksmīgais piedāvājums jau ir radījis sabiedrībā tik lielu sašutumu, ka tapusi atklāta vēstule, kurā emocionāli aprakstītas nepatīkamās izjūtas, kas pārņēmušas daudzus bijušos un esošos dejotājus, vadītājus un virsvadītājus. Ārkārtas gadījumā, rakstīts vēstulē,  var notikt tā, ka dejotāju kopas atsakās piedalīties svētkos. Eļļu konflikta ugunīm nupat pielēja Latvijas Pašvaldību savienības paziņojums par atteikšanos atbalstīt skatuves kostīmu finansēšanu.

Tagad varam novērot samērā raitu darbošanos –
1) 24. janvārī plkst. 10.30 Kultūras ministrijas Lielajā zālē tikšanās ar deju apriņķu virsvadītājiem
2) 24. janvārī plkst. 13.00 preses brīfings (piedalās J. Purviņš, R.Suhanovs)
3) 31. janvārī LNKC vadība un Deju lieluzveduma radošā grupa tiksies ar virsvadītājiem
4) 2. februārī notiks Dziesmu un deju svētku Mākslinieciskās padomes sēde, kurā mākslinieciskā grupa prezentēs pilnveidoto koncepciju, kā arī alternatīvos risinājumus dalībnieku tērpiem.

Pagaidām viss izskatās mierīgi un bez lieka stresa. Tomēr, ticiet man, tas ir tikai ārējs miers. Ja tomēr neticat, tad lasiet vēstuli, ko lasa arī Valsts Prezidents.

http://nra.lv/kultura/198327-dejotaju-skarba-vestule-prezidentam-ja-jadejo-sadas-dejas-esmam-gatavi-atteikties-no-svetkiem.htm

Monday, January 16, 2017

Vakara pasaciņa, ko horeogrāfi var stāstīt saviem dejotājiem


Reiz sensenos laikos dzīvoja kāds zemnieks. Viņam bija sieva un daudz bērnu – visi lieli dejotāji. Kādu vakaru, kad saime nupat ir pavakariņojusi un visi jau tādi samiegojušies taisījās uz guļu, notika tā!

Mūsu zemnieks piecēlās no galda un teica – nekādas gulēšanas, rīt taču ieradīsies Rīgas grāfi, bet mums nav ko viņiem parādīt.  Žigli sastājamies pa pāriem, man nupat galvā ienāca ideja jaunai tautas dejai. Vecaistēv! Kāp no cepļa un velc ārā kokles, saceri kādu jautru danču melodiju, bet jūs mazie bērni – nemaisieties pa kājām, labāk ejiet priekšnamā un izdomājiet jaunu variantu rotaļai “Kas dārzā?” Ak tā, gandrīz piemirsu, aizsūtiet kādu ar ātrāko zirgu uz Rīgu – tur pienākuši kuģi ar Ķīnas audumiem, kas derēs mūsu jaunajiem tautas tērpiem. Trīs, četri...sākam mēģinājumu!

Absurda pasaciņa, jūs teiksiet. Tautas deju jau tā navar sacerēt. Tautas tērpus nešuj no Ķīnas atvestiem audumiem.

Tomēr tāda absurda ir prakse mūsdienu Latvijā ir sastopama – savas jaunrades dejas jau pierasts saukt par tautas dejām. Tagad piedāvājumā ir jauna ideja– aizvietot savus autentiskos tērpus ar skatuves tērpiem no aizjūras auduma.

Deju kolektīvi nekopj mūsu tautas deju. Nezina sava novadā pierakstītās dejas.
Reti kurš mācētu nodejot ko vairāk par Plaukstiņpolku un Sudmaliņām, kas līdz ar Mugurdanci un Ačkupu var tikt uzskatītas par mūsu nacionālajām dejām.
Dažas deju kustības ir iekļautas jaunrades dejās – (piemēram Cūkas driķos). Tās var nodejot gan.
Varbūt nedaudz labāks stāvoklis ir Latgalē (tur vairums māk Rikavas kadriļu un daži pat Aulejas Žeperu).

Atsevišķi pozitīvā nozīmē minami tie deju kopu dalībnieki, kuri apmeklē danču klubus vai tādus pasākumus, kur dejo tautas dejas (Ģikšu danču nakti, Gadskārtu svētkus ar tautas muzikantu piedalīšanos, studentu organizāciju ballītes ar tautas dančiem u.c.).

Un tomēr!
Deju kopu vadītājiem vajadzētu būt mūsu tautas dejas kopējiem, jo tautas deja tāpat kā valoda ir jākopj pašiem. Deja arī ir valoda. Dejotājiem vajadzētu ne tikai mācīties tautas dejas priekšnesumu vajadzībām, bet būt arī izglītības centram, kas palīdz tautas deju iedzīvināt mūsu sadzīvē – godos, svētkos un saviesīgos sarīkojumos ar dejošanu. Bez savas tautas dejas mēs neesam plaukstoša tauta.
Vai jūs domājat tāpat??

Japāņu jaunieši  dejo Plaukstiņpolku RLB Baltajā zālē.
Attēlam ir tikai ilustratīva nozīme. Foto : E.Spīčs, 2001.g.


Saturday, January 14, 2017

Dejas svētki kā biznesa projekts

Protams, es pārspīlēju – nav nekāda biznesa! Tikai vieni prieki, kad laimē diesim visi vienādi saģērbti. Patiesi, īsta dejotāju armija, kas apliecina mūsu valsts finansiālo varenību un garīgo spēku, augsto skatuves kultūru un bezgalīgo uzticību vadoņiem.. Visa tauta laimē dejo tās kustības, kuras viņiem priekšā parāda. Tā ir jaunā tautas deja, nevis tā, ko jūs dejojāt līdz šim.

Šim attēlam ir tikai ilustratīva nozīme.  Tas parāda vienādi tērptos dejotājus Ķīnā.
Avots: http://i2.cdn.cnn.com/cnnnext/dam/assets/150622160028-bruno-barbey-china-1-super-169.jpg

Redzams, ka  deju uzvedums, kas var būt sekmīgi īstenots slēgtās telpās vai nelielās estrādēs ar salīdzinoši nelielu dejotāju skaitu, nu izrādās saņem lielu sabiedrības pretestību, kad runa ir par Dejas svētkiem. Kāpēc cilvēki tā iestājas par Dejas svētku ciešu saistību ar tautas tērpu un tautas deju? Kāpēc sabiedrībā tik liels šoks?

Vai svētku rīkotāji par to ir aizdomājušies?

Nē! Maļ savu maļamo....

Tērpi vienalga visiem būs vienādi jāšuj! Dejot vajadzēs visiem, arī tad, ja tērpu nebūs! Jāšuj būs vienalga, jo tāpat būs jādejo tādas dejas, kas būs paredzētas dejošanai šais tērpos.

Cilvēki taču tic, ka mūsu dārgie un cienījamie kultūras jomas vadītāji ir viedi cilvēki, teicami savas jomas specālisti, kuri profesionāli augstā līmenī vada mūs uz jauniem sasniegumiem kultūrā. Varbūt tāda ticība ir devusi parliecību, ka var un vajag atļauties vairāk? Tad jau var atļauties tērēt sabiedrības naudu  kādam projektam, kur it kā augstāku mērķu vārdā (taču ir 100-gade un Deju svētki) liksim atteikties no tautas dejas un liksim visus dejotājus ietērpt vienādos skatuves tērpos.

Avots:
https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/13.01.2017-kultursoks.-svetkos-jauni--stilizeti-arheologiskie-terpi.id88535/



Friday, January 13, 2017

Vai piepildīsies etnohoreologa Sūnas sapnis?

Mūsu visu laiku lielākais tautas dejas pētnieks Harijs Sūna jau sen atdusas Lielupes kapos.  Viņa devums tautas dejas materiālu vākšanā, apkopošanā, kārtošanā, analīzē un publicēšanā ir tik liels, ka mēs vēl ilgi to izmantosim, ja vien nenovērsīsimies no tautas dejas par labu citiem dejas žanriem. Laikam viņš paredzēja, ka var notikt tas, kas notiek tagad – Deju svētki draud pārvērsties par par tādu dejas mākslas festivālu, kur tautas dejai vairs nav vietas. Mūža nogalē viņš mēģināja radīt datorizētu dejas notācijas sistēmu. Pašu sistēmu viņš iesāka veidot jau tad, kad sāka strādāt Latviešu Folkloras krātuvē, bet tikai parādoties iespējām ar datoru apstrādāt kustīgus attēlus, viņš centās to pabeigt. Harija Sūnas dejas notācijas sistēma tomēr izrādījās par sarežģītu dejas skolotājiem Latvijā un atzīšos arī man un maniem kursa biedriem studiju laikā bija pagrūti izprast to, ko viņš centās mums iemācīt. Parādoties video filmēšanas un apstrādes iespējām ar datoriem, varbūt var izveidot citus veidus, kā pierakstīt, aprakstīt dejas kustības.

Nupat saņēmām ziņu par kādu projektu Liepājas Universitātē, citēšu:
"Ir noslēdzies pirmais posms projektā "Latviešu tautas dejas notācija digitālā vidē", kas Liepājas Universitātē tapis pēc Latvijas Nacionālā kultūras centra pasūtījuma.

Kā informē Liepājas Universitātes Galvenā sabiedrisko attiecību speciāliste Simona Laiveniece, projekts tiek arī veikts, gatavojoties Latvijas simtgades Dziesmu svētkiem."

Visumā ļoti laba ideja – tautas dejai noteikti ir vieta digitālā vidē. Tas visvairāk nepieciešams tādēļ, lai mēs, latvieši savas tautas dejas varētu apgūt arī atrodoties citās zemēs, kur grūti sastapties ar tautiešiem klātienē.

Kā ir veicies? To katrs varam paskatīties piedāvātajā vietnē : http://dejas.liepu.lv

Es arī izpētīšu šī projekta rezultātus un tad varēšu jūs informēt.

Par informāciju pateicos Līgai Dejus no Liepājas, kur viesojoties, vienmēr esmu sajutis mīlestību uz mūsu tautas deju.

Vāka zīmējumā attēloti mani kursabiedri Maija un Santis.

Wednesday, January 11, 2017

Skaidrībai – ko mēs dejojam?

Diskusijās jābūt skaidrībai, lai nejuktu jēdzieni. Jāzina arī fakti un avoti, lai mēs savas saknes neapcirstu.

Zināmi 3 dažādi tautas dejas interpretēšanas veidi, kas pieņemti UNESCO un aprobēti CIOFF*:

a) Etnogrāfiskā jeb tautas deja deja ir tā, ko tradicionāli dejojam savos svētkos – gadskārtās un ģimenes godos. Pašlaik arī folkloras svētkos, danču klubos, sadancošanās u.c. Skatītāji viegli var iekļauties šajās dejās, jo tām zems nosacītības līmenis. (Jāņi ir tā reize, kad plašas tautas masas piedalās kopīgās dejās, festivāls Baltica, Dziesmu svētku sadancošanas u.c.)

b) Tautiskā deja ir tā, ko līdzās ar etnogrāfisko deju praktizēja dažāda līmeņa svētkos ar masu dejošanu Latvijā jau no 30. gadu vidus. Tās ir etnogrāfisko deju apdares, tautas deju secīgi salikumi (svītas) un dažkārt arī horeogrāfijas, kuras nosacītības līmenis ļauj iekļauties skatītājiem, kam ir labas dejas prasmes. Dejas piemērotas izmantošanai laukuma priekšnesumu veidošanai (Deju svētki, Eiropiāde, festivāli Sudmaliņas, Eima, eima u.c.).

c) Skatuviskā deja jeb jaunrades deja. Te vairs nav nekādas vai gandrīz nekādas saistības ar tautas deju. Nav arī nepieciešami tautas tērpi, vajag tikai labi aprīkotu skatuvi. Tādas dejas tiek dejotas skatuves koncertos, deju šovos TV, slavenu TDA jubileju koncertos, deju lieluzvedumos.

Latvijas apstākļos skatuviskajā dejā ir novērojami vairāki novirzieni, kas saistāmi ar noteiktu mūzikas žanru eksistenci. Trīs vispopulārākie, kuru nosaukumus esmu piemeklējis:

1) "šlāgerdanči", kur ir mūzika no LR2 repertuāra, 2) "folkbalets", kur pamatā ir postfolkloras stila autormūzika (Iļģi, Auļi u.c.), 3) "zelta fonds", kur dejo 70.- 80. gadu stilizētās (jaunrades) dejas pārsvarā pie Ordelovska, Grigaļa, Dovgjallo, Paula u.c. mūzikas.

Samilzušais konflikts starp "folkbaleta" un "zelta fonda" piekritējiem ir patreizējās Dejas svētku diskusijas centrā.  Katra puse uzskata savu dejas stilu par labāko pasaulē un apgalvo, ka tieši viņi dejo "īstās" tautas dejas, jo tautas deja viņuprāt mūsdienās eksistējot tikai uz skatuves un tikai tādā stilā, kāds pašiem ir iemīļotāks. Tomēr ne jau amatierdejotājus(agrākos pašdarbniekus) šķeļošie uzskati ir sabiedrības uzmanības centrā.

"Folkbaleta" stila piedāvājums izteikti nokaitināja cilvēkus, kas Dejas svētkus uzskata par tautas svētkiem, nevis lielu izrādi. Aizrāvušies ar jaunradi, horeogrāfi un daudzi dejotāji ir attālinājušies no sabiedrības vajadzībām, attālinājušies no tautas dejas, attālinājušies no tautas. Ar māksliniekiem tā mēdz notikt.

* CIOFF apzīmē minētos veidus ar lielajiem burtiem A (authentic), E (elaborated), S (stylised). Pievienotajā attēlā mēs redzam. ka festivālā Baltica 2017 tiek pieļautas tikai tautas dejas, bet netiek – tautiskās un stilizētās.
http://www.cioff.org/events-festival.cfm/en/762/Estonia%2DInternational_Folklore_Festival_Baltica_


Sunday, January 8, 2017

Kas traucē dejotājiem?

Dejotāju organizēšanās mazspēja ir fons tam, ka deju svētkiem tiek piedāvāts modelis, kas izsauc jau plašākas sabiedrības pastiprinātu uzmanību, mediju interesi un diskusijas sociālajos tīklos. Kas traucē dejotājiem apvienoties? Jautājums ir tāds, jo dejotāju, deju kopu vadītāju pasivitāte ir radījusi sakāpinātas emocijas un līdz ar to pretreakciju tautas dejas un tautas tērpu stilizācijām.

Nav sabiedriskas organizācijas


Amatiergrupu dejotājiem nav savas sabiedriskas organizācijas un tas neļauj viņiem apspriest un paust savu viedokli. Koriem ir Koru asociācija, folkloras draugiem ir sava Folkloras biedrība, mūsdienu dejotājiem ir LMDA un pat Senioriem ir sava apvienība.  Kur palikusi Latvijas dejas asociācija? Tāda izveidojās Atmodas laikos un....vairs nav. Žurnālists Eriks Tivums pat sāka izdot laikrakstu Dejas pasaule, bet pievīlās. Cerēja, ka kaut 1000 no visiem abonēs un pirks. Nekā! Pat 100 nebija. Bankrots!

 Sistēma neļauj apvienoties


Tas, ka Dejas asociācija, kas tika skaisti dibināta, nespēja pastāvēt ir saistīts ar tolaik (90. gados) esošo pašdarbības kolektīvu administrēšanas sistēmu, kas bija tieši pārņemta no padomju laikiem. Vēl būtu jāanalizē apstākļi, kas noteica to, ka autoritārā pārvaldes sistēma netika mainīta. Demokrātija nenostrādāja.

Kopīgu interešu trūkums


Jāsaprot, ka arī amatierdejotāju grupas ir dažādas ne tikai pēc vecuma un varēšanas, bet arī pēc interesēm. Vieni grib dejot folkbaletu, citiem patīk 70.-80. gadu skatuviskās dejas stils, citi pat domā, ka viņi dejo tautas dejas, bet patiesībā tās ir horeogrāfijas pie noteikta stila mūzikas (šlāgermūzikas, postfolkloras u.c.). Tas ir labi, ka intereses ir dažādas, jo daudzveidība ir mūsu bagātība. Šajā gadījumā dažādas intereses ir viens no cēloņiem, kas traucē nonākt līdz kopīgiem lēmumiem.

Deju svētku faktors


Ar laiku, samazinoties skatītāju interesei par skatuviskās dejas priekšnesumiem, par galveno un nereti vienīgo motivāciju kļuva Deju svētki. No dalības Deju svētkos kļuva atkarīgi vairāki ar kopas eksistēšanu saistīti finansiāli aspekti un motivēšanas sviras. Deju svētku repertuāra apgūšana kļuva par svarīgāko uzdevumu deju grupas dzīvē.

Nav zināšanu par tautas deju


Tautas dejas jau neviena no deju grupām nedejo, atskaitot braucienus uz ārzemēm, kad nepieciešams reprezentēt valsti.  Dažkārt pilsētu un pagastu svētkos jādancina publika. Deju svētku repertuārā tautas dejas nav, pie tam,  nav jau īsti laika apgūt kaut ko vairāk.  Tas netraucē daļai grupu lepni nest nosaukumu TDA (tautas deju ansamblis). Kāpēc nosaukumā ir tautas deja, bet saturā tas nav? Tāpēc, ka tautas deja ir veikli apmainīta ar skatuvisko - tautisko deju. Skan taču līdzīgi.  Tomēr daļa deju grupu nevēlas melot un vismaz savos nosaukumos izvairās lietot vārdu "tautas".

 e.

Friday, January 6, 2017

Kultūršoks paver Dejas svētku aizkulises

Ar lielu interesei sekoju līdzi viedokļu apmaiņai topošo Dejas svētku sakarā. Dažreiz izsakos skarbi, jo pacietības mērs pamazām izsīkst. Tas tāpēc, ka ļoti ilgi esmu gaidījis un cerējis, ka tā diena, kad svētku rīkotāji spēs kritiski paraudzīties uz savu darbu,  nav tālu.  Izrādās, ka neesmu vienīgais tāds ideālists.

Pie tam neesmu interesējies par amatiergrupu dejotāju iekšējām nesaskaņām un ambīcijām, jo ir daudz svarīgākas lietas darāmas – jāpēta tautas deja un iespējas jaunatnei to apgūt. Tas ir mūsu tautai daudz svarīgāk par to, kura horeogrāfa jaunrades ir labākas vai kuras dejos vai nedejos kāda deju grupa uz skatuves vai citur.

Tomēr Deju svētku rīkotāju bezatbildīgā rīcība ir nokaitinājusi ļoti daudzus cilvēkus. Tai skaitā pašus dejotājus. Protams, ne jau visus, jo dejotāji savā vairumā nav tik ļoti aktīvi, lai interesētos par to saturu un jēgu, ko viņi dejo. Tomēr sabiedrības interese par tautai tik svarīgu notikumu ir pieaugusi pēc tam, kad tikām iepazīstināti ar tērpu un deju iecerēm. Tas tiešām bija kultūršoks!

Daudzas lietas jau sabiedrība nezina. Daļēji svētku "virtuves" aizkulises pavēra šis 6. janvāra raidījums. Atklājās nepievilcīga aina. Skatieties paši!

Skaties raidījumu!




Thursday, January 5, 2017

Kultūršoks šokēts par diskusijām ap Dejas svētkiem

Labi, ka arī LTV Kultūršoka veidotāji ir pamanījuši, ka sabiedrībā notiek diskusija par un ap 2018. gada Deju svētku rīkotāju radītajām problēmām. Raidījuma anotācijā gan uzsvērts, ka diskusija ir bijusi pagājušā gada nogalē sociālajos tīklos.  Tas tiesa, bet ne tikai Draugos un FB. Samērā aktīvi ir bijuši arī Latvijas avīzes  un Apollo lasītāji, kā arI LNT un TV3 skatītāji.

Te saitīte uz vietni, kur jau var izlasīt anotāciju un rīt būs arī raidījums.

https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/06.01.2017-6.-janvara-kultursoks.id87939/