Nāk danči Ventspilī!

Ventspils ir sekmīgi pievienojusies to pilsētu pulciņam, kur regulāri notiek tradicionālo deju saviesīga dejošana, ko mūsdienās sauc par dančiem.

Ventspilī līdz ar to viss kārtībā ar pirmo soli!
Izrādās, ka Ventspils pozitīvais piemērs iekustinājis arī citus kurzemniekus:)

Lūk, ko raksta Lija Dunska no Talsiem

Šeit satikušies danču spēlmaņi no visas Latvijas - Talsiem, Cēsīm,laikam arī no Jūrmalas.
Līga (Ventspils danču kluba rīkotāja Līga Reitere) iedeva tādu iedvesmu, ka atbraucot mājās, zināju, ka arī pie mums danči ies vaļā.

Un tā jau arī notika - notiek mēģinājumi, lai apgūtu danču spēli, cik nu ar savām ilgi nespēlētājām rokām iespējams un uz aprīli jau būs pirmais pasākums.

Tomēr, kam lustīgas kājas, tas var doties uz Ventspili. Mūs aicina Līga Reitere!

Lasiet paši Līgas aicinājumu:)

Kater mēneš pēzdigo sestdien Ventiņos Kultūrs centra i danč. Tas i vens lustigs vakriš, kur rōzā polk, muger danc, skroder, garjo danc, žīg, elender, un cits jestrs dančs lec joun un vec, nav no svār va tu nāk vens pats va jem līdz vesel bār, rūm petiek un dancat daba viss. Ka vel ontlig muzikant uzrastes, ta but danč kā pa kāzam. Pesist takt var kurš katers no publik, bet le vilkt ermōņiks un čīgat pijol, vaig patstāvigs muzikants. Tapeic, ja tu padzierd, ka netāļ no Ventiņem i kādz cilēks, kas gatavs spēlet, ta tik pado zīņ. Mēs saštimmes tos danč gabals un raus vaļ uz nebēd.
Atpūt un lustigs prāts i garantets. Pasākums bez maks.
Uz tikšnes!

Dejotāju domas

Tā sanāk, ka dzīvē reti kad ieklausāmies pašu dejotāju viedokļos par dejas konkursiem, koncertiem un svētkiem. Šajā rakstiņā centīšos apkopot dejotāju domas par diviem konkursiem – jaunrades deju konkursu un Dejas festivāla Sudmaliņas Latvijas atlases konkursu. Abi konkursi notika Valmierā – 24. un 25. janvārī.

Paldies tiem, kas savus vērtējumus jau atsūtīja uz draugiem.lv. Ja vēlaties pievienot savas domas, tad varat sūtīt uz ernests.spics@lu.lv vai izteikties šīs ziņas komentāru sadaļā. Sevišķi interesantas ir atziņas par deju kvalitāti un žūrijas vērtējuma "taisnīgumu". 

ROTAĻAS DEJOTĀJU VIEDOKLIS
Šeit ir divu mūsu ilggadīgu dejotāju viedokļi par skati - ceram ka noderēs! Abi viedokļi zināmā mērā izsaka visas Rotaļas domas.
1.viedoklis – Asnate
"+: bija biļetes mums dejotājiem, lai arī varam skatīties koncertu, bija skaidra shēma, kur ģērbties un cikos, tīri teorētiski;
"-" tikai kultūras nams nav piemērots tādām masām, jo praktiski ģērbties nav kur, sēdi uz grīdas foajē velc zeķes un pin matus, kamēr ap tevi staigā parastie skatītāji Rotaļa, kas piedalījās ar 7 dejām, kuras, skaidrs, ka nedejo tikai 12 pāri, bet uz pusi vairāk cilveku, tika mēģināta satilpināt piesmakušā telpā uz 20 krēsliem.
Turklāt, telpa atrodas 3. stāvā - tā tīri lai 2 deju starplaikā, paspētu gan līdz turienei nokļūt, pārģērbties un vēl atkļūt atpakaļ....
2.viedoklis – Renārs
Man vispār ir jautājums, kāpēc šāds pasākums ir jārīko ik gadus Valmierā?
Tāpat 90% no dejotājiem ir Rīgas kolektīvi.
Protams, autobusam ir savs šarms, bet nekas cits, kā Valmieras Kultūras namam pieguļošo tirdzniecības vietu biznesa stimulēšana tur nav.
Mierīgi varēja rīkot VEFā ar tam sekojošu balli.
Tas vairāk par organizatorisko pusi. Ar žūrijas vērtējumu mēs esam apmierināti!

BRAMAŅU DEJOTĀJU VIEDOKLIS

Daži.viedokļi–Lana V., Kristīne B., Ilze F., Ilze L., Elīna Š.

No skatītāja viedokļa (it sevišķi žūrijai) tik daudz deju vienkopus vienā dienā ir grūti novērtēt. Protams, vairāk paliek atmiņā "ziņģu" dejas vai arī tās, kurām ir populāras mūzikas pavadījums.
Kopsummā man patika.. nebūs vietas, kur sarakstīt visu labo.. gan balle, gan žūrija, gan koncerts kopsummā, skatuvei ne vainas! Varu nosaukt dažus mazus mīnusiņus...
1. mēģis 9:30, bet jādejo 15:30.. tā nīkšana, varbūt organizēt savādāk!
2. varbūt tiešam par daudz vērtējamo deju un žūrijai grūti objektīvi vērtēt!
3. man likās interesanta ideja, ka derētu ieviest nominācijas... citādi kaudze pateicības rakstu, bet ta bezpersoniski... bija dažas dejas, kas īsti neatbilst tautas dejai, tāpēc nedabūja nekādu vietu, bet deja taču laba... vai arī otrādi.. noteikt, kas ir tautas deja... jo kā var salīdzināt tolku ar Laura Reinika dziesmu..
4. Personīgi man likās dīvaini, ka Dancis dejoja arī BC grupā un dažs labs, kas galīgi nevelk dejoja AB...
Bet nu vispār.. organizatoriem visu to labāko!
man patika viss. vienīgi, ka A grupai bija jagaida telpas -tas ir- mums ātri tās bija jāatbrīvo
man liekas ka arī interesanti būtu vērtēt pa kategorijām pēc dejas stila.
Pie minusiņiem varu minēt divas lietas:
1. man nepatika skatuves gaismas, precīzāk sakot viena vienīga gaisma, kas tur bija - baltā. Pirmkārt, tā žilbina acis dejojot. Otrkārt, baltie tērpi izskatās nepamanāmi.
2. nepatika, ka neesi vēl nokāpis no skatuves, bet jau cits kolektīvs, gaida, kad varēs tikt ģērbtuvē iekšā.
Ieteikums varētu būt, ka to skati varētu sadalīt vairākās dienās, lai nav tā garā nīkšana dejotājiem un arī žūrija arī dabūtu atpūsties!

Bet, protams, tam ir arī savi mīnusi (kādam no žūrijas nākošajā dienā var nebūt vairs labs garastāvoklis), bet varbūt derētu padomāt par to organizatoriem...Viss bija ļoti jauki un forši noorganizēts!

Tik jā, tas pats, visu deju stili bija samesti kopā "vienā maisā" un tad nezinu, cik objektīvi to visu var tā novērtēt... Un ja būtu tādas nominācijas, tad gan žūrijai nāktos nedaudz vairāk pasvīst, bet toties dejotājiem būtu, iespējams, lielāks stimuls pacensties priekš kāda titula.

Īpašais  viedoklis  – Katrīna T.

Mans, Katrīnas, viedoklis - mazliet citādi jāmēģina atrisināt dejotāju nīkšanas problēma, jo tas nevajadzīgi atņem spēku un noskaņojumu kaut ko darīt. Manuprāt, būtu jābūt stingrākiem noteikumiem, lai nav dejas pie Laura Reinika mūzikas un, manuprāt, prātīgāk ir sadalīt dejas nevis pa līmeņiem A, B, C, D utt., bet labāk sadalīt pēc dejas rakstura. Nu piemēram, Zalktim Ragana, Raganele bija ļoti laba deja, horeogrāfija, kā arī tradicionālais danča pamatsolis saglabājies, bet augsto vietu ieņem nevis šī deja, bet Vecais taizels, kur īsti nav horeogrāfijas... nu neizskatījās pēc smaga darba. Nu tātad vismaz dejas, kas nav uz tautas mūzikas, būtu jāliek citā kategorijā.
Un dejām, kas ir gana labas, kaut netiek pie godalgotas vietas vajadzētu kādu nomināciju vai ko tādu, tas būtu ļoti interesanti. Kā arī pēcāk varbūt vajadzētu informāciju, kas katram kolektīvam bija labi, kas slikti, pie kā vajadzētu piestrādāt.
Bet pasākums ir ļoti apsveicams un ļoti patika, ka bija balle gan rezultātus gaiot, gan pēc tam. Jauka iespēja nosvinēt!

LĪGO DEJOTĀJU VIEDOKLIS

1. viedoklis – Egils T.

Par Līgo viedokli visumā neņemos atbildēt, bet pozitīvs tas nav, un ne tikai par šo skati, bet par komisijām un tās vērtējumiem vispār. Lielā mērā tas tāpēc, ka nekad nav skaidrs, par ko tāds vērtējums mums, par ko citiem ... un rodas varbūt arī nepareizi secinājumi un spriedumi. Tie pārvēršas emocijās un rada nevajadzīgas diskusijas un citu "noriešana" ...
Bet arī es esmu novērojis šo 25 gadu laikā kamēr dejoju Līgo, ka vērtējumi skatēs bieži vien ir ne visai objektīvi, tiek ņemti vērā horeogrāfu uzvārdi, personīgās attiecības un kaut kādas kolektīvu hierarhijas. Tas ir skumji, un mani neviens NEPĀRLIECINĀS, ka tā tas NAV!!!!:(
Šajā skatē nu galīgi nesapratu "Rīga dimd" zemo novērtējumu ... nesapratu! Bet nu mēs esam pieraduši, ka neatzītās dejas nereti kļūst par gada populārāko deju, un tas mums ir galvenais, ka nevis punkti skatē nosaka vadītāju izvēli uzstādīt savā kolektīvā vienu vai otru deju, bet gan vadītāja un dejotāju sirds, kas jūt un acis, kas redz.

Nu tā īsumā. Katrā ziņā viss sliktais ātri aizmirsta, ik pa laikam varbūt jūtas uzbango, bet nenodara ļaunumu:)))

2.viedoklis Aija A.

Manā izpratnē, brīdis, kad uzkāp uz skatuves šajā pasākumā dalībniekam ir koncerts, vismaz man, jo dejotāja uzdevums ir pasniegt horeogrāfiju, tīrus deju soļus un emocionālo stāstu, ko muzikālā un horeogrāfiskā kontekstā nepieciešams sasniegt.Un tāds taču ir katrs koncerts?!

Ar organizatoriskām nepilnībām saskarties nenācās. Viss notika secīgi, protams, deju apjoms bija liels, taču iejūtoties vienkārša skatītāja lomā un nekļūstot par kritiķi, kas izmanto mazliet citu skatu punktu nekā skatītājs, kas nav saistīts ar deju pasauli, skatāms bija katrs priekšnesums, un pa vidu tam visam vēl ir pusdienas, sarunas pa telefonu vai kas cits.

Esmu neitrāla gan vērtējot žūrijas darbu, gan redzētās horeogrāfijas, jo uzskatu, ka jebkurš viedoklis pie jebkādas vērtēšanas ir subjektīvs. Šī subjektivitāte var dažādi gan izpausties, bet princips ir vienots: patika/nepatika, sajutu/nesajutu.

Manuprāt, šim konkursam ir divi idejiski atšķirīgi mērķi: 

Žūrijai noteikt veiksmīgākās horeogrāfijas, akcentējot to horeogrāfu labi paveikto darbu.

Piedāvāt „modes lietas”, ko šogad sniedz jaunrade, lai pulciņi papildinātu savu repertuāru.

Ieguvēji un gandarīti var būt visi, kas sasnieguši kaut vienu no šiem mērķiem, gan tie, kurus atzinīgi novērtēja, gan tie, kuru horeogrāfijas pēc kāda laika dejos daļa Latvijas pulciņu.

ZALKŠA  DEJOTĀJU VIEDOKLIS

1. viedoklis – ZANE (JAUNAIS ZALKTIS)

Viss sākās ar mūsu ierašanos Valmierā ap 10:00 un iekārtošanos nakstmītnēs. Tālāk devāmies uz mēģinājumu Jaunrades skates norises vietā, Valmieras k/n. Tur mūs diezgan laipni sagaidīja pasākuma organizatori un laipni norādīja, kur atrodam mūsu kolektīva ģērbšanās telpa. Telpa bija atvēlēta mums vieniem pašiem. Telpa bija garena, taču ne pārak plata un tajā nebija daudz vietas. Tomēr visiem kopā šajā telpā bija diezgan jautri, jo rindas pie gludināmā dēļa bija garas. 

Tālāk sekoja īsais mēģinājums, kura laikā bija jāapgust Valmieras k/n plašā skatuve. Jau mēginājuma laikā mūsu deja „Nāc, sēdies manā dirižablī” izpelnijās nedaudzo skatītaju sajūsmu. Un pēc mēģinājuma devāmies gatavoties Jaunrades deju konkursam. Un ātri vien pienāca mūsu kārta uzstāties. Deja „Es iebēgu aliņā”- vienkārša, mīļa deja. Nelieli skatītāju aplausi, taču prieks par labi nodejotu deju ir īss, jo jāgatavojas nākamajam uznācienam. Mūsu otra jaunrades konkursā rādāmā deja bija „Nāc, sēdies manā dirižablī”. Linu tērpi, meiteņu interesantās frizūras un fantastiskā lidojuma sajūta, kas rodas dejas laikā. Tiešām nezinu, kas no visa nosauktā visvairāk iepatikās skatītajiem, taču jau kādu brīdi pirms dejas beigām, ovācijas un aplausi zālē bija vienkārši nepārspējami!!! Arī mūs pašus nodejojot, ilgi lidojuma sajūta nepameta, laimes sajūta bija ilgi. Vienīgi mūs mazliet sakumdināja tas,ka skates beigās kāds kolektīvs dejoja deju uz mūsu Dirižabļa mūzikas. Arī žūrija mums labvēlīga nebija, un tikām vien pie Atzinības raksta. Žūrijas vērtējums mums bija liels pārsteigums, jo skatītaju ovācijas, deju horeogrāfu Jāņa Ērgļa, Jāņa Purviņa un citu teiktie labie vārdi par deju plūda visa turpmākā vakara un arī visas nākamās nedēļas garumā. Un visbeidzot, mūsu lielākais ieguvums jau arī bija pati dejas laikā piedzīvotā lidojuma sajūta, skatītāju ovācijas un mūsu Artas un „Zelta Zalkša” mums veltītie labie vārdi  pēc koncerta. 

Sudmaliņas sākas Valmierā!

Starptautiskais dejas festivāls Sudmaliņas savu gaitu sāk ar skati Valmierā.  Skates uzdevums atrast deju programmas, kuras festivālā verētu pārstāvēt mūsu valsti. Deju pulciņi ir sagatavojušī 13 programmas un ar divpadsmit no tām šodien (25. janvārī) bija tā laime iepazīties arī man. Lūk iespaidi un pārdomas, kas radās tieši skates laikā 25. janvārī no 13iem līdz 18iem. Pasākumu rīkoja Nemateriālās kultūras mantojuma valsts aģentūra kopā ar Valmieras kultūras centru.

Noteikti jāpiemin, ka dejotāju piedāvātās programmas vērtēja "barga" žūrija. Lūk kādi viņi izskatījās pēc dejas mākslas baudīšanas.

Tagad par katra deju pulciņa piedāvāto programmu.

1. Rīgas Austris ar programmu Kad darbiņu padarīju, tad priecīgi padzīvoju

Dejo aizrautīgi, izteikti skatuviski, bet gaumīgi. Dejotāji labi motivēti un "strādā" ne pa jokam. Jauks pārsteigums bija solists – atraisīts spriguļu sitējs, kurš prata izvilināt skatitāju smaidu jau ar savu neviltoto un aizrautīgo attieksmi pret šo deju. Programmā, kas risināta kā deju virkne (svīta), iekļautas vecmeistaru Sūnas un Šteina dejas. 

2. Krustpils Delveri ar programmu Saule gaida mēnestiņu, jūras krasta maliņā

Kopa izmanto paralēlu darbību – vienlaikus ar skatuves deju priekšnesumiem tiek izspēlēta ainiņa "iz zvejnieku sadzīves", kurā varam vērot patriarhālās ģimenes modeli mūsdienu variantā – tirāns vīrs un iejūtīgā, maigā dvēsele, kas cieš ar viņu un no viņa. Diemžēl ainiņa, kas sākumā bija daudzsološa, pamazām zaudē skatītāju uzmanību, kaut kas jāskatās un tad skatītājs skatās deju. Ko tad mums piedāvā Delveri? Jūras tēmas atainojumu mūsdienu latviešu horeogrāfu – Mūrnieces, Skutānes, Skujas, Ērgļa un Purviņa skatījumā. 

Beigu daļā no aizkulisēm atkal atnāk zvejnieks, kā no tāljūras brauciena, ar lielu koferi, izdala dejotājām trejdekšņus un savai saimniecītei ne to vien – tautiska idile:)

3. Rēzeknes Dziga ar programmu Večerinka Latgalē

Kapelas pavadījumā (vad. G. Igaunis), latgaliešu skatuves dejas šķiet tuvākas folklorai. 

Programmu saplūdina bez izņēmuma viena horeogrāfa I. Dreļa horeogrāfijas. Pat Ilmārs ir klāt –  gan sit bungas, gan sauc Rozentovas kadriļas gobolus Pyrmais, Ūtrais....

Programma lēni un smagnēji uzņem apgriezienus, tā nepiesaista no pirmās minūtes, kā tas parasti pierasts, sagaidīt no latgaliešiem un Dzigas īpaši. Tikai 3. dejā – Vingerkā dejotāji ir atdzīvojušies un arī publika iesilst. No šī brīža viss rit kā pa svīstu. Horeogrāfs Dreļs ne tikai spēlē bungas, bet arī teicami dzied alus dziesmu, ko pats pārvērtis dinamiskā dejā. Ir skaņas un attēla "spiediens", ir! Beidzamā deja  Kūmas jau iet uz pilnīgu publikas sajūsmināšanu. 

4. Garkalnes Greizie rati ar programmu Agrāk un tagad

Ansamblis piedāvā 19.gs. sadzīves deju virkni. Sagadīšanās rezultātā pirmā deja ir Vingerka, ko nupat skatījāmies Dzigas dejojumā. Varam salīdzināt, kā divas kopas dejo vienu un to pašu deju un salīdzinājums ir par labu Dzigai. Tiesa, sadzīves dejas fragments parādās tikai katras dejas iesākumā, jo horeogrāfe iecerējusi skatuviskās dejas ievadu ar tradicionālās dejas padancāšanu plāniņa vidū.  Izrādās, ka tāda ir iestudējuma iecere – iezīmēt tradicionālās dejas sākotni, tad horeogrāfa mēģinājumu "uzlabot tautu". Beigu daļā tomēr dejotājiem izdodas pārliecināt skatītājus par sava piegājiena pamatotību un viņi tiek atalgoti dāsniem applausiem. Žēl tikai, ka tradicionālā deja tiek nostādīta avota stāvoklī, bez attīstības sava žanra ietvaros. Šāds režijas  paņēmiens Latvijā parādījās pagājušā gadsimta 80 gados un līdz šim biju domājis, ka tas aizgājis ar kopā ar laiku. 

5. Limbažu Jampadracis ar programmu Jampadracis danci ved

Jampadracis dejo tās dejas, kuras pašiem patīk. Tas ir jūtams dejotāju attieksmē un pat ļoti  pieņemams. Kam gan interesē skatīties, ka dejotāji dejo to, kas nepatīk pašiem. Visvairāk, jūtams, patīk Tōļi dzeivoj muna meiļō, Daugeles horeogrāfijā. Tomēr tas nenozīmē, ka visam, kas patīk pašiem, jāpatīk arī skatītājiem. Laikam arī skatītāji to zina. Beigās gan aplausi ir pieklājīgi un tas tiek panākts ar šlāgerdanci. Skatītāji applaudē Paula mūzikai un dejotāji īpaši netraucē tai. Produkts nav slikts, tas adresēts  pašmāju publikai.

6. Saldus Kursa ar programmu Bij man vienas rozes dēļ

Izņemot vienu deju, visa programma ir vienas horeogrāfes – I. Freibergas darbs. Simpātiska, nepretencioza attieksme. Stils starp  skatuviski tautisko un folklorisko. Piemēram, meiteņu deja ir tuvāk tautiskam stilam, puišu – tuvāk folkloriskam stilam utt. Labas idejas un dejas, bet stila nepabeigtība rada iespaidu, ka arī dejas vēl ir nenobiedušas. Visvairāk nobriedinātā deja ir Sēju, vēju, ko dejo puiši. Pēdējā, deja, kurai citas horeogrāfes ir krietni pabeigtāka. Teicams šovs (tas par pēdējo deju), bet kopumā viss vēl studentu etīdes līmenī.

7. Rīgas Līgo ar programmu Jāņu nakti gunis dega

Divu radošu mākslinieku – J.Purviņa un S. Grīnbergas savienība izskatās cerīga. Vispirms jau neapšaubāma kvalitāte ir Sniedzes mūzika, kas ir tik pārliecinoša un noskaņojoša, paņemoša un dodoša, ka horeogrāfam ir ko turēt līdzi. Sākumā rodas iespaids, ka horeogrāfam grūti iet, bet tad drīz izgaist šis maldīgais iespaids. Deja ir ne mazāka vērtība kopēja sinkrētiskajā būtībā, kā mūzika. Šis uzvedums ir saliedēts muzikāli horeogrāfisks veidojums un tāds viņš ir ārpus visiem citiem šajā skatē piedāvātājiem uzvedumiem. No rituāla, kurā meitas mazgājas rasā dejā Rasa , līdz orģijai dejā Kura sieva, kura meita un no liriskas noskaņas dejā Papardīte uzziedēja līdz plašuma un vērienīguma sajūtām, kādas pārņem skatītājus beigās. Un nekādu šlāgerdanču, tīra meditācija par Jāņu dziļāko būtību. Ārvalstu skatītājiem patiks, bet prasa skatītāju iepriešēju sagatavošanu.

8. Garkalnes Ritenītis ar programmu Mūsu piecstāvu pilsēta

Pārsteigumi seko viens otram. Roka un īru tautas dziesmu pulsācija nu jau mūžīgajā Ačkupā vijās ar čigānu, žīdu, lietuviešu un krievu motīviem. Par ko ir runa? Par mūsu Rīgu. Iļģu mūzika un Ritenīša horeogrāfu – Mažānes, Koroļkēvičas un Ladigas veikumu. Skatītājiem sevišķi patīk stalts latviešu puisis ielas pārdevēja tērpā. Interesantas pilsētas sadzīves ainiņas piedāvā arī vairāki citi tēli. Man visvairāk pie sirds ir divas mazas meitenītes (apm 5 g.v. katra), kas labi iejutušās sociāli neaizsargātāko latviešu tautības slāņu tēlā – īsāk sakot, tēlo mazas un palaidnīgas ielas bomzenītes. Šim ansamblim vissiltākie applausi.

9. Daugavpils Sābri un Atbalss ar programmu Vedību danči supratkās

Šī programma šķiet ar vislabāko pamatojumu folklorā. Vienīgajiem viņiem piedalās divu paaudžu dejotāji. Visām dejām ir viens autors I. Mironovs. Sirsnīga attieksme it visā, bet vissirsnīgāk dejo kopas Atbalss dalībnieces. Ne tik veiksmīga ir deja ar grožiem, labu ideju neatbalsta izvēlētais mūzikas materiāls.

10. Rīgas Zalktis ar programmu Bij man vienas meitas dēļ

Baltais zalktis, tā var nosaukt šo stilistiku, ko piedāvā šī lieliskā deju grupa un viņu horeogrāfe A. Melnalksne. Interesanti, ka horeogrāfe izmanto, gan savas kursabiedres S. Grīnbergas mūziku, gan A. Mielava un kopas Ceiruleits tautas mūzikas interpretācijas. Programma tiek nodejota un noskatīta vienā elpas vilcienā. Programma lieliska, humorpilna un aizkustina līdz asarām!

11. Ķekavas Zīle ar programmu Jāņu diena lepni nāca

Te ir kaut kas pazīstams no manas bērnības un jaunības – tādus uzvedumus ar pantiņu deklamēšanu, lielām papīra puķēm, vainagiem,  alus kanām un nacionāli romantiski piesātinātu stāju esmu redzējis daudz un dikti. Vai šoreiz izdosies mani pārsteigt un iepriecināt? Ar blakus sēdētāju M.A. mēģinam atcerēties, kurš kurā gadā ko tādu pirmais ir redzējis. MA. saka, ka viņa jau 1960. gadā, es esmu tādās domās, ka piecdesmito gadu vidū, kad Latvija Jāņu dienu rādīja Maskavā, lielā festivālā (pēc tam uzreiz padomju bosi Jāņus aizliedza svinēt vispār). Tad dejotāji sāk dejot Viļānu Susekli un mūsu aprēķi ir sajukuši. Viļānu Susekli taču es pierakstīju tikai 1981. gadā. Tātad šāda programma nav 60 gadus veca;) Tomēr to tautai labāk nerādīt. Ko var zināt, varbūt atkal kāds aizliedz svinēt Jāņus. Var teikt, ka šīs programmas koncepts (nacionāli romantiska stilistika savienojumā ar galēju dekoratīvismu, kā arī naturālisms) ir godam savu mūžu nodzīvojis un nebūtu velkams ārā. Režisoriska neveiksme tomēr neatceļ pašu dejotāju artistiskumu un aizrautību. Īpaši spilgti tas redzams Pirts dancī (J. Ērgļa hor.).

12. Rīgas Zelta zalktis ar programmu Mūsu ziema

Izrādās Artai Melnalksnei ir jau divi Zalkši. Tas, kurš dejo dejas par ziemas tematiku raibos tērpos ir Zelta Zalktis un tas, kurš dejo baltos tērpos dejas par Dirižabļiem, ir vienkārši Zalktis. Pašiem viss skaidrs un saprotams. Es arī jau sāku atšķirt, jo ir vēl viena atšķirība –  Zelta Zalktis dejo visas dejas ar Sniedzes Grīnbergas mūziku, bet parastais Zalktis tikai dažas. Katrā ziņā ir tikai ļoti grūti pateikt, kurš Zalktis ir labāks? 

Varbūt tomēr šis, jo te ir vairāki jauninājumi – piemēram, deja velteņos un skrituļslidās. Neskatoties uz tādu ekstrēmu jaunradi, programmai ir ticat, neticat, bet meditatīva noskaņa. Protams, ka Sniedzes mūzika ir tās meditācijas pamatā.

Rezumējums! Profesionālu iespaidu atstāj  abi horeogrāfu Purviņa un Melnalksnes darbi, kas veidoti kopā ar Grīnbergu. Mūzikas un dejas stilistikas dēļ šie uzvedumi pemēroti slēgtām telpām, jo noskaņas radīšanai nepieciešam īpaša gaismas partitūra.  Visi uzvedumi var būt un var arī nebūt derīgi festivālam. Visos uzvedumos ir vietas un lietas, ka ir diskutablas.  Tas tāpēc, ka 1) reti kurām uzvedumam ir skaidra mērķauditorija, 2) vēl mazāk ir skaidrs, ko tieši autori centušies pateikt un vai viņi to ir pateikuši saviem dejotājiem, 3) diezgan bēdīgi, ka nav iesaistīti muzikanti (izņemot 2 uzvedumus), 4) uzvedumus gandrīz neviens nevada, ja neskaita ierakstīto mūziku (izņēmums ir Dziga, un Ritenītis).

Piezīme! Oficiālie rezultāti būs zināmi NKMVA mājas lapā.

13. konkurss

Uzmanību! Vērtējums un analīze vēl nav pabeigti! 

Paldies par lielo interesi!

Iegriezietes vēl un, lūdzu, komentāru sadaļā rakstiet arī savas domas.

Vēl nav pievienoti arī attēli.

Tikai mans subjektīvais skatījums.  Konkursu vēroju no žūrijas galdiņa, tātad arī es esmu lēmis par tieši tādiem rezultātiem. Oficiālie konkursa  rezultāti var atšķirties no maniem izvirzītajiem favorītiem. Oficiālos rezultātus skatīt NKVA mājas lapā. Tur ir  arī katra žūrijas locekļa vērtējums 10 ballu sistēmā.

Attēlos – viena no konkursa rīkotājām Vaira Dundure ar ziediem un  konkursa programma.

Dejas cilvēkiem labākos gados

Pirmās dejas bija veltītas vecākās paaudzes dejotājiem. Dažas lēnas, dažas ātrākas, bet kopumā – par maz. Visa laba Jāņu zāle un Zoļa – divas dejas, kas man vislabāk gāja pie sirds:) Izrādās, ka veciem cilvēkiem nemaz nevajag tikai teciņus tecēt un stīvi stāvēt, kā līdz šim domājuši daudzi horeogrāfi.

Dejas vecākiem jauniešiem

Vidējās paaudzes dejotājiem bija daudz jauku un spēcīgu deju.  Līmenis diezgan augsts un šķiet pat ir daudz skatāmu deju, kas derētu arī jaunākiem cilvēkiem. Nez kāpēc žūrija ir skopa vērtējumos un tāpēč šajā vecuma/varēšana grupā ir maz prēmētu deju.

Ar profesionālu kvalitāti gan horeogrāfijā, gan izpildījumā izceļas deja Es gulu, gulu (hor. A. Daņiļēvičs, dejo BDM Saime, ofic. vērtējumā 1. prēmija). Viena no nedaudzajām dejām, kas skatāma arī bez skatuves  vai estrādes nosacītības. Tātad, zināmā mērā, attālinās no skatuviski–tautiskā ornamentālā stila un tuvojas skatuviski–folkiskajam stilam.

Dejas jaunākiem jauniešiem

Tās visvairāk uzkarsē publiku. Zāle ir pārpildīta, pat žūrijas galda priekšā nometušies pāris fotogrāfi, bet zāles aizmugurē un malās jaunieši stāv kājās. Žūrijai pat nav laika iedzert ūdeni, jāraksta un jāskatās. Visi sēž nosvīdušām pierītēm.

Vērtējums un pārdomas

Te došu savu vērtējumu dažādos stilos, kādi nu šajā skatē tika skatītājiem  un žūrijai par prieku piedāvāti.

Dominē samērā jauna stilistika, kas Latvijas skatuviskās/tautiskās dejas attīstībā parādījās apm. pirms 20 gadiem, kad šo stilistiku ieviesa deju kopas Dandari, Dziga, Sudmaliņas un Musturs, bet  uzplauka pēc 2000. gada, kad bija sakrājies jau ievērojams daudzums attiecīgā stila mūzikas ierakstu.  Šo stilistiku saukšu par Skatuviski-folkisko(der arī par Postfolkloras un/vai Folkrokdeju).  Šāda stila dejas bija aptuveni 2/3 no visa piedāvājuma.  Stila pamatā ir tradicionālās dejas salīdzinoši lielāks īpatsvars, nekā skatuviski–tautiskajā stilā. Kustības ir brīvākas un neseko ap 1938, gadu pieņemtam kanonam, ka latvieši dejo tikai stīvi turot rokas sānos, gar sāniem un augšā ar izņēmumu puišiem, kuri drīkst turēt rokas no apbedījumiem noskatītā stāvoklī – krustiski uz krūtīm). Svarīga iezīme ir dejas stila ciešā saistība ar tautas mūzikas mūsdienu interpretācijām (mūzikas stili – postfolklora, world music un folkroks). Mūzikas stilistika pagaidām ir bagātāka nekā horeogrāfu izmantoto un variēto kustību dažādība. Tas nozīmē, ka daudzi deju autori veido dejas skatuviski tautiskajā stilā pie mūzikas, kas rakstīta, piemēram world music stilā. Rezultātā sanāk eklektika – stilistisks kokteilis. Tādu darbu grūti baudīt audiovizuāli un cilvēki, atkarībā no savas uztveres, bauda vai nu attēlu, vai nu skaņu, bet trūkstošo piedomā klāt.

Vietu sadalījums šāds:

1. Dirižablis,(hor.A. Melnalksne..dejo Rīgas Zalktis, Ofic. – bez balvas). Atbrīvots dzīvesprieks un laba humora izjūta. Pretenzijas uz jauna skatuves dejas žanra veidošanos – parodija par skatuves deju. Kaut deja nedaudz nepabeigta, tā aizrauj skatītāju ne tikai ar mūziku, bet visvairāk to, cik daudz var pateikt ar vienkāršiem un skaidriem izteiksmes līdzekļiem. Dejai iesaku izvēlēties stilistikski piemērotākus tērpus. Galvenā vērtība – novitāte!

2. Ragana, raganele (hor.A. Melnalksne, dejo Rīgas Zalktis, ofic. – bez balvas.) Deja, kurā horeogrāfei izdevies atrast pareizo atslēgu.

Attēlos: šī stila izpausmes.

Nākošais stils, kura izplatība arvien samazinās ir Latvijas deju pulciņos ierastās, pierastās Skatuviski– tautiskās jeb ornamentālās dejas, kurās labi horeogrāfi iemanās ielikt arī raksturdeju iezīmes. Stils radās XX. g.s. piecdesmitajos gados, uzplauka ap 1970. gadu un sākumā piesaistīja milzīgu tautas interesi. Spilgtākie šī stila pārstāvji ir Dancis, Liesma, Kalve, kā arī vairāki Vidzemes ansambļi. Stilam bija arī profesionāli kopēji – Daile. Stilam ir ļotilabi  izstrādāta, bet pašaura tēlu galerija – 1. tēls – Latvjumeita: sprigana, veselīga tautu meita, zeltene (vēlams blondīne) ar garām (mākslīgām) bizēm. Viņa dejo žigli palēkdamās tajās dejās, kur jādejo ar savu pārinieku latvjudēlu un teicami griež šim stilam ļoti īpašu kustību – dubultpolkas. Viņai ir kombinātā Māksla darināts stalts vainags, kas turās galvā jebkurā dzīves situācijā. Viņai ir arī aizvietotāja, kas nēsā dažkārt mākslīgo, dažkārt dabīgo ziedu vainadziņu un pastaliņas. Viņa vienlaikus ir kautrīga un nerātna. Dažkārt viņa latvjudēlam dāvina raibus cimdus, ko noadījusi dejas laikā. 2. tēls – Latvjudēls:brašs tautu dēls, vēlams garā mētelī un ar lielu platmali galvā. dejas sākumā vinš parasti ir paslinks, bet, ieraugot latvjumeitu, pārvēšas čaklā un turīgā saimniekdēlā. Dažkārt parādās mazāka auguma (lasi: zemāka slāņa tautudēls), kurš dejo pastalās, bez gara mēteļa un naģeni galvā. Latvjudēls rokas tur sakrustotas uz krūtīm, tajos brīžos, kad nav pieķēries latvjumeitas viduklim vai dupsim. Latvjumeitai viņš dāvina sarkanas krāsas auduma vai kartona piparkūku sirdi vai pat izrakstītu kabatlakatu galdauta lielumā tūlīt pēc tam, kad pāris reizes iekniebis šai mīkstumos, par ko šī atļāvusi sevi divas reizes pacelt gaisā.

Ar folkloras vilņa parādīšanos ap 1977. gadu sabiedrībā sākās diskusijas par šo mākslīgo konstrukciju jeb stilu. Inteliģences pārstāvji skatuves dejas draugiem  pārmeta pārāk lielu aizraušanos ar formālismu, pārspīlētas kustības, pozas un salkanu tēlu savstarpējo attiecību gammu un pseidotautiskumu. Stils sāka zaudēt pozīcijas ap  1990. gadu. Stila pamatlicējs ir LU ansamblis Dancis. Skatē bija apm. 1/5 deju. Te jāpiezīmē, ka vairāki valsts labākie deju ansambļi stingri turas pie šī stila un gandrīz nekad nedejo cita stila dejas.

1. vieta Meitu māte (hor. J. Ērglis, dejo Šī deja pārsteidz ar brīvāku, nekā stilam piederētos kustību partitūru. Viena no vislabāk nostrādātajām un pabeigtajām dejām šajā konkursā. Pilnībā atražo stereotipo uzskatu par to, kādiem jāizskatās latgaliešiem.

2. vieta Pēc tolkas (hor.E. Polis dejo Rīgas Dancis)

Attēlos: skatuviski– tautiskā,  ornamentālā stila izpausmes auguma valodā un deju rakstu valodā.

Šlāgerdanču stils. Pateicoties lielajai šāgermūzikas popularitātei (LR 2.kanāls), pēc Atmodas plaši izplatījās, bet tagad ir tedence samazināties. Šī stila  devīze ir "Vairāk izrādiskuma!" un no tā izriet raksturīgākās iezīmes dejas valodā – izturētas komiskas pozas, akrobātiski triki ar meitu celšanu, imitētu pēršanu, skūpstīšanos, abu dzimumu dejotāju mešanu u.c. Deja visbiežāk beidzas ar pozu, kas tiek izturēta tik ilgi, kamēr skatītāji to nofotografē. Stils izveidojās, atdalot no skatuviski–tautiskā stila raksturdejai lietoto tēlu raksturošanas paņēmienu – izcelt katra solista iedomāto sociālo stāvokli un pāris piemītošās etnicitātes pazīmes. Tēlu galerija tāda pati kā skatuviski–tautiskajam stlam, tikai daudz izteiksmīgāka. Šis stils biežāk citē tautas deju nekā satuviski-tautiskais. 

1. vieta Vecais Taizels ar visu solistu G. Baumani (hor. G. Baumanis, dejo Rotaļa) Oficiālais vērtējums – 2. vieta. Varbūt  dejas kompozīcija nav ļoti oriģināla, bet tas nav svarīgi. Galvenais ir labs solists un tas, ko redzēju šajā skatē, bija labākais, ko esmu redzējis kopš tiem laikiem, kad solo Vijā dejoja Jānis Vilcāns.

2. vieta Jūrmalnieciņš (hor. O. Grasis) Ļoti labs šovs, gribēju dot 1. vietu, bet te trūkst svarīgas lietas – nav spilgta solista, bet te pat vajadzētu divus. Pārējais ir labā kārtībā – komiskas kustības, akrobātika, kustību saātrinājumi un pozas. 

3. vieta Lecam pa vecam (hor. G. Baumanis, dejo Rotaļa). Šī deja labi saskan ar mūziku, kustības škiet organiskas. Šī deja domāta kā kustīgas dekorācijas, kad pa priekšu grozās solisti dziedātāji.

Vēl viena 3. vieta Tu kā, es kā (hor. G. Baumanis, dejo Rotaļa). Ļoti populāra dziesma prasās dejojama un Baumanis ir piepildījis dejotāju tautas cerības. Kumeliņu skrējiena citāts ir īsti vietā, jo mūzikas rotaļīgā noskaņa aicina spēlēties ar bērnības atmiņām.

Patiesībā šīm 4 dejām vietu sadalījums varētu būt arī citāds. Mans kritērijs šādam salikumam bija – cik deja ir stāstoša un līdz ar to, cik bagātas ir asociācijas, kas raisās. Var nepatikt dzērāji un Taizels īpaši, bet nevar noliegt, ka bija pats sulīgākais tēls, kāds vispār Valmierā redzēts (uz skatuves un zālē, protams).

a

Attēlos: šlāgerdejas  stila izpausmes auguma valodā un pozās.

Daudziem horeogrāfiem grūtības sagādāja horeogrāfiskās leksikas saskaņošana ar mūzikas stilu un nereti par ar mūzikas ritmu. Tāpat dažiem grūtības bija vienas apm. 3 minūšu garas dejas ietvaros apvienot kustības vienotā kompozīcijā. Tādēļ izvirzīju nomināciju  Stila ziedi (stila ziedi ir dažādi;)

1)Stūresteps (hor. S. Andževa, dejo Sidgunda)  stilistiski vistīrākā deja (saņēma uzņēmēja Dundura balvu) Vienkārši un skaisti:) Mīļa deja.

2) Deja ar enģeļu spārniem brīvā stilā, kur liels sajukums un  pārpratums gan horeogrāfiskajā leksikā, gan ģērbšanās stilā. Varbūt tāda deja labāk iederētos citā konkursā, jo dejotāji dejoja no sirds.

3) Stlistisks pārpratums. Deja pie Dimdaru, damdaru melodijas (hor., I. Jaunpetroviča. dejo Rīgas Līgo). Vispirms te jārunā par mūzikas kvalitātēm, jo vienkāršas tautas melodijas I. Grunte ir izveidojusi spilgtu muzikālu skaņdarbu ar kompozicionāli bagātu, intonatīvi piesātinātu skaņdarbu ar bagātu poliritmiju un polifoniju. Nekā tamlīdzīga nevar ieraudzīt horeogrāfijā. Varbūt horeogrāfe gribējusi izmantot kontrasta principu. Tad gandrīz pieņemami, ka dejotāji dejo vēsā mierā un stalti kā koki Brīvības bulvārī. Es gaidīju plašāku horeogrāfisku domu, bagātāku dejas valodu, īpaši runājot par rakstiem, ko rakstām ar pēdām. Laikam horeogrāfe centusies no etnogrāfiski pierakstītās rotaļas iet savu attīstības ceļu ar horeogrāfiskiem līdzekļiem, bet mūzikas aranžija attīstās pēc citām likumskarībām. Tādējādi izveidojies neliels stilistisks pārpratums.

Par deju kā kultūras produktu

Vairākas dejas, neatkarīgi no stilistikas, uzrādīja produktu pazīmes. Deja Spieķītis varētu iezīmēt skatuviskās-tautiskās dejas tautiski romantiskā stila produktu. Varbūt nedaudz nenostrādātu (negatavu lietošanai), bet ar zināmu potenciālu. Protams vislielākais produkta potenciāls pašmāju tirgū joprojām ir Šlāgerdejām – tā Vecais taizels, Jūrmalnieciņš labi iederēsies jebkuros R. Paula sarīkojumos, Šlāgeraptaujā vai Atpūtas kompleksa Lido Alus pagrabā. Panākumi un tautiska tautas mīlestība ir garantēta. Laba piedeva pie alus un ķiploku grauzdiņiem. Te neminēju visas, kurām ir tādas pazīmes, bet, diemžēl, jāteic, ka tādu deju nav daudz. 

Mūsu skatuves dejas speciālistiem būtu laiks iet profesionālā biznesā – veidot tādus uzvedumus, kurus varam pārdot ārzemēs (kā Īru Lord of the dance vai I. Moisejeva ansambļa priekšnesums). Tad, pie teicamas kvalitātes produkta un pareizi izvēlētas tirgvedības stratēģijas ārzemēs parādīsies interese arī par deju svētku lieluzvedumiem. Lai tik brauc un skatās pašiem un mums par prieku.

Nepabeigtības un pusprofesionālisms

Daudzām dejām ir labs radošais potenciāls. Tas ir, ir laba ideja, izveidota tēlu galerija un idejas atainošanai atrasta interesanta leksika, bet deja vienkārši nav pabeigta. Horeogrāfs nav pabeidzis savu domu. Kādēļ tik daudz nepabeigtības? Īsti netieku skaidrībā, kas traucē pabeigt, vai ja godīgi, tad  jājautā, kāpēc mīļie cilvēki laižat pasaulē nepabeigtus tēlus. Šie nepabeigtie tēli ir tādi, kas traucē gan pašiem autoriem, gan skatītājiem un rada maldīgu iespaidu, ka tāpat jau skatīsies. 

Tādu nepabeigtu deju nebija mazums. Aptuveni 30 dejas ir tādā studentu etīžu līmenī vien palikušas, bet pāris varētu nosaukt tikai par ieskicētām idejām. Jādomā, kādi cēloņi ir nepabeigtībai un kā tos varētu novērst?

Nepabeigtību veidi. Kā novērst nepabeigtību?

Nepabeigtību bija tik daudz, ka par to vajadzētu straukties visiem– gan horeogrāfiem, gan dejotājiem, gan mācību saturas un procesa organizētājiem.

1) Nepabeigtība: negatava deja; Cēlonis: laika trūkums; Risinājums: horeogrāfs deju iestudē savlaicīgi, kad jau pašam ir skaidrs, ko grib sasniegt un pateikt ar savu deju, vēl risinājaums varētu būt no rīkotāju puses– tiek pieņemtas un vērtētas arī negatavas dejas, bet tad tas ir horeogrāfisko ideju (etīžu, tēmu, tēlu u.c. ideju) konkurss vai arī šādas dejas nesaņem vērtējumu.

2) Nepabeigtība: neizstrādāta dejas ideja; Cēlonis: horeogrāfiskās un režisoriskās domāšanas trūkums; Risinājums: studēt pasaules pieredzi, lai attīstītu domāšanu.

3) Nepabeigtība: nenostrādāta deja; Cēloņi: nav veltīts pietiekami laika un spara, lai dejotāji uzzinātu horeogrāfa stāstu par šo deju, tās izcelsmi, dejotāji ir vāji motivēti, dejotāji nav paguvuši deju iemīlēt, dejotāji nav paguvuši deju iemācīties, dejai nav piemērotu tērpu. Risinājumi: varbūt šos neaprakstīšu, jo tie ir acīmredzami.

4) Nepabeigtība: eklektika jeb stila "zieds"; Cēlonis: hoeogrāfs nav ticis galā ar savu galveno pienākumu – atlasīt derīgās idejas un tās sakausēt vienā veselumā; Risinājums: studēt stilu atšķirības un izprast horeogrāfiskās un muzikālās domāšanas loģiku, to saistību un mijiedarbību.

Šīs bija visvairāk sastopamās nepabeigtības. Vēl jāpiemin tas, ka skaidri jūtams, ka vairums horeogrāfu neorientējas tradicionālajā dejā un savas dejas radīšanai ņem nevis materiālu "iz tautas", bet nezik kur un ko sagrābstītu. Vēl vairāk. Ideju par tadicionālo deju nav vispār, pasakatāmies, ko citi ir uztaisījuši, pašpikojam nedaudz un...paļaujamies tikai uz savu jaunrades potenciālu un mūzikas rosināto vēlmi diet (improvizēt). Risinājums: apmeklēt tautas danču sarīkojumus un pašam uzdejot, ja nav laika un pacietības braukt folkloras ekspedīcijās vai raksties folkloras arhīvu kalnos.

Divi vienā!

Divi dejas konkursi vienā vietā notiks Valmierā.

PIRMAIS!
24. janvārī būs jau 13. jaunrades deju konkurss, ko es gribētu saukt nedaudz savādāk – horeogrāfu konkurss par labākajām un piemērotākajām dejām deju svētkiem. Un ar svarīgu ierobežojumu. Lasiet tālāk teikumu no konkursa nolikuma!

Konkursam var pieteikt latviešu tautas deju un rotaļdeju apdares, skatuves dejas, kas veidotas, izmantojot folkloras horeogrāfisko un muzikālo materiālu.

OTRAIS!
25. janvārī tajā pašā zālē uz tās pašas skatuve notiks Starptautiskā deju festivāla "Sudmaliņas" latviešu grupu atlase.

Interesanti, ka konkursus rīko jaunā Nemateriālās kultūras mantojuma valsts aģentūra

Nedaudz kuriozi jau sanāk, ka ar jaunrades stimulēšanu, tātad ar jaunu kultūras produktu radīšanas atbalstīšanu nodarbojas tā valsts struktūra, kam pēc nosaukuma jānodarbojas ar nemateriālā kultūras mantojuma sargāšanu.  To es īsti nesaprotu, bet dejas emuārā varbūt par to nav jādiskutē.

Labāk brauksim sestdien (24.janv.) un svētdien (25.janv.) uz Valmieru, atradīsim Kultūras centru un baudīsim mūsu valsts aktīvāko dejražu (=horeogrāfu) spējas radīt kaut ko jaunu no mūsu bagātā horeogrāfiskās folkloras mantojuma.

Varbūt jūs zināt ko labu Valmierā var sadarīt naktī?

Ziemassvētku vecīša dancis

Biju pārsteigts, kad pēc ilgāka laika atkal ieraudzīju, ka Ziemassvētku vecītis aicina vecākus ar bērniem dejot Tūdaliņu. Nepalaidu garām vienreizējo iespēju iefilmēt šo jauko deju paša vecīša un viņa daiļās pārinieces izpildījumā.

Priecājieties arī jūs:) un noteikti aiciniet šo vecīti nākamajos Ziemassvētkos. Adresi taču zināt.