Saturday, January 24, 2009

13. konkurss



Uzmanību! Vērtējums un analīze vēl nav pabeigti! 
Paldies par lielo interesi!
Iegriezietes vēl un, lūdzu, komentāru sadaļā rakstiet arī savas domas.


Vēl nav pievienoti arī attēli.

Tikai mans subjektīvais skatījums.  Konkursu vēroju no žūrijas galdiņa, tātad arī es esmu lēmis par tieši tādiem rezultātiem. Oficiālie konkursa  rezultāti var atšķirties no maniem izvirzītajiem favorītiem. Oficiālos rezultātus skatīt NKVA mājas lapā. Tur ir  arī katra žūrijas locekļa vērtējums 10 ballu sistēmā.

Attēlos – viena no konkursa rīkotājām Vaira Dundure ar ziediem un  konkursa programma.
Dejas cilvēkiem labākos gados
Pirmās dejas bija veltītas vecākās paaudzes dejotājiem. Dažas lēnas, dažas ātrākas, bet kopumā – par maz. Visa laba Jāņu zāle un Zoļa – divas dejas, kas man vislabāk gāja pie sirds:) Izrādās, ka veciem cilvēkiem nemaz nevajag tikai teciņus tecēt un stīvi stāvēt, kā līdz šim domājuši daudzi horeogrāfi.

Dejas vecākiem jauniešiem
Vidējās paaudzes dejotājiem bija daudz jauku un spēcīgu deju.  Līmenis diezgan augsts un šķiet pat ir daudz skatāmu deju, kas derētu arī jaunākiem cilvēkiem. Nez kāpēc žūrija ir skopa vērtējumos un tāpēč šajā vecuma/varēšana grupā ir maz prēmētu deju.
Ar profesionālu kvalitāti gan horeogrāfijā, gan izpildījumā izceļas deja Es gulu, gulu (hor. A. Daņiļēvičs, dejo BDM Saime, ofic. vērtējumā 1. prēmija). Viena no nedaudzajām dejām, kas skatāma arī bez skatuves  vai estrādes nosacītības. Tātad, zināmā mērā, attālinās no skatuviski–tautiskā ornamentālā stila un tuvojas skatuviski–folkiskajam stilam.

Dejas jaunākiem jauniešiem
Tās visvairāk uzkarsē publiku. Zāle ir pārpildīta, pat žūrijas galda priekšā nometušies pāris fotogrāfi, bet zāles aizmugurē un malās jaunieši stāv kājās. Žūrijai pat nav laika iedzert ūdeni, jāraksta un jāskatās. Visi sēž nosvīdušām pierītēm.

Vērtējums un pārdomas
Te došu savu vērtējumu dažādos stilos, kādi nu šajā skatē tika skatītājiem  un žūrijai par prieku piedāvāti.

Dominē samērā jauna stilistika, kas Latvijas skatuviskās/tautiskās dejas attīstībā parādījās apm. pirms 20 gadiem, kad šo stilistiku ieviesa deju kopas Dandari, Dziga, Sudmaliņas un Musturs, bet  uzplauka pēc 2000. gada, kad bija sakrājies jau ievērojams daudzums attiecīgā stila mūzikas ierakstu.  Šo stilistiku saukšu par Skatuviski-folkisko(der arī par Postfolkloras un/vai Folkrokdeju).  Šāda stila dejas bija aptuveni 2/3 no visa piedāvājuma.  Stila pamatā ir tradicionālās dejas salīdzinoši lielāks īpatsvars, nekā skatuviski–tautiskajā stilā. Kustības ir brīvākas un neseko ap 1938, gadu pieņemtam kanonam, ka latvieši dejo tikai stīvi turot rokas sānos, gar sāniem un augšā ar izņēmumu puišiem, kuri drīkst turēt rokas no apbedījumiem noskatītā stāvoklī – krustiski uz krūtīm). Svarīga iezīme ir dejas stila ciešā saistība ar tautas mūzikas mūsdienu interpretācijām (mūzikas stili – postfolklora, world music un folkroks). Mūzikas stilistika pagaidām ir bagātāka nekā horeogrāfu izmantoto un variēto kustību dažādība. Tas nozīmē, ka daudzi deju autori veido dejas skatuviski tautiskajā stilā pie mūzikas, kas rakstīta, piemēram world music stilā. Rezultātā sanāk eklektika – stilistisks kokteilis. Tādu darbu grūti baudīt audiovizuāli un cilvēki, atkarībā no savas uztveres, bauda vai nu attēlu, vai nu skaņu, bet trūkstošo piedomā klāt.

Vietu sadalījums šāds:
1. Dirižablis,(hor.A. Melnalksne..dejo Rīgas Zalktis, Ofic. – bez balvas). Atbrīvots dzīvesprieks un laba humora izjūta. Pretenzijas uz jauna skatuves dejas žanra veidošanos – parodija par skatuves deju. Kaut deja nedaudz nepabeigta, tā aizrauj skatītāju ne tikai ar mūziku, bet visvairāk to, cik daudz var pateikt ar vienkāršiem un skaidriem izteiksmes līdzekļiem. Dejai iesaku izvēlēties stilistikski piemērotākus tērpus. Galvenā vērtība – novitāte!
2. Ragana, raganele (hor.A. Melnalksne, dejo Rīgas Zalktis, ofic. – bez balvas.) Deja, kurā horeogrāfei izdevies atrast pareizo atslēgu.
Attēlos: šī stila izpausmes.

Nākošais stils, kura izplatība arvien samazinās ir Latvijas deju pulciņos ierastās, pierastās Skatuviski– tautiskās jeb ornamentālās dejas, kurās labi horeogrāfi iemanās ielikt arī raksturdeju iezīmes. Stils radās XX. g.s. piecdesmitajos gados, uzplauka ap 1970. gadu un sākumā piesaistīja milzīgu tautas interesi. Spilgtākie šī stila pārstāvji ir Dancis, Liesma, Kalve, kā arī vairāki Vidzemes ansambļi. Stilam bija arī profesionāli kopēji – Daile. Stilam ir ļotilabi  izstrādāta, bet pašaura tēlu galerija – 1. tēls – Latvjumeita: sprigana, veselīga tautu meita, zeltene (vēlams blondīne) ar garām (mākslīgām) bizēm. Viņa dejo žigli palēkdamās tajās dejās, kur jādejo ar savu pārinieku latvjudēlu un teicami griež šim stilam ļoti īpašu kustību – dubultpolkas. Viņai ir kombinātā Māksla darināts stalts vainags, kas turās galvā jebkurā dzīves situācijā. Viņai ir arī aizvietotāja, kas nēsā dažkārt mākslīgo, dažkārt dabīgo ziedu vainadziņu un pastaliņas. Viņa vienlaikus ir kautrīga un nerātna. Dažkārt viņa latvjudēlam dāvina raibus cimdus, ko noadījusi dejas laikā. 2. tēls – Latvjudēls:brašs tautu dēls, vēlams garā mētelī un ar lielu platmali galvā. dejas sākumā vinš parasti ir paslinks, bet, ieraugot latvjumeitu, pārvēšas čaklā un turīgā saimniekdēlā. Dažkārt parādās mazāka auguma (lasi: zemāka slāņa tautudēls), kurš dejo pastalās, bez gara mēteļa un naģeni galvā. Latvjudēls rokas tur sakrustotas uz krūtīm, tajos brīžos, kad nav pieķēries latvjumeitas viduklim vai dupsim. Latvjumeitai viņš dāvina sarkanas krāsas auduma vai kartona piparkūku sirdi vai pat izrakstītu kabatlakatu galdauta lielumā tūlīt pēc tam, kad pāris reizes iekniebis šai mīkstumos, par ko šī atļāvusi sevi divas reizes pacelt gaisā.
Ar folkloras vilņa parādīšanos ap 1977. gadu sabiedrībā sākās diskusijas par šo mākslīgo konstrukciju jeb stilu. Inteliģences pārstāvji skatuves dejas draugiem  pārmeta pārāk lielu aizraušanos ar formālismu, pārspīlētas kustības, pozas un salkanu tēlu savstarpējo attiecību gammu un pseidotautiskumu. Stils sāka zaudēt pozīcijas ap  1990. gadu. Stila pamatlicējs ir LU ansamblis Dancis. Skatē bija apm. 1/5 deju. Te jāpiezīmē, ka vairāki valsts labākie deju ansambļi stingri turas pie šī stila un gandrīz nekad nedejo cita stila dejas.
1. vieta Meitu māte (hor. J. Ērglis, dejo Šī deja pārsteidz ar brīvāku, nekā stilam piederētos kustību partitūru. Viena no vislabāk nostrādātajām un pabeigtajām dejām šajā konkursā. Pilnībā atražo stereotipo uzskatu par to, kādiem jāizskatās latgaliešiem.
2. vieta Pēc tolkas (hor.E. Polis dejo Rīgas Dancis)

Attēlos: skatuviski– tautiskā,  ornamentālā stila izpausmes auguma valodā un deju rakstu valodā.

Šlāgerdanču stils. Pateicoties lielajai šāgermūzikas popularitātei (LR 2.kanāls), pēc Atmodas plaši izplatījās, bet tagad ir tedence samazināties. Šī stila  devīze ir "Vairāk izrādiskuma!" un no tā izriet raksturīgākās iezīmes dejas valodā – izturētas komiskas pozas, akrobātiski triki ar meitu celšanu, imitētu pēršanu, skūpstīšanos, abu dzimumu dejotāju mešanu u.c. Deja visbiežāk beidzas ar pozu, kas tiek izturēta tik ilgi, kamēr skatītāji to nofotografē. Stils izveidojās, atdalot no skatuviski–tautiskā stila raksturdejai lietoto tēlu raksturošanas paņēmienu – izcelt katra solista iedomāto sociālo stāvokli un pāris piemītošās etnicitātes pazīmes. Tēlu galerija tāda pati kā skatuviski–tautiskajam stlam, tikai daudz izteiksmīgāka. Šis stils biežāk citē tautas deju nekā satuviski-tautiskais. 
1. vieta Vecais Taizels ar visu solistu G. Baumani (hor. G. Baumanis, dejo Rotaļa) Oficiālais vērtējums – 2. vieta. Varbūt  dejas kompozīcija nav ļoti oriģināla, bet tas nav svarīgi. Galvenais ir labs solists un tas, ko redzēju šajā skatē, bija labākais, ko esmu redzējis kopš tiem laikiem, kad solo Vijā dejoja Jānis Vilcāns.
2. vieta Jūrmalnieciņš (hor. O. Grasis) Ļoti labs šovs, gribēju dot 1. vietu, bet te trūkst svarīgas lietas – nav spilgta solista, bet te pat vajadzētu divus. Pārējais ir labā kārtībā – komiskas kustības, akrobātika, kustību saātrinājumi un pozas. 
3. vieta Lecam pa vecam (hor. G. Baumanis, dejo Rotaļa). Šī deja labi saskan ar mūziku, kustības škiet organiskas. Šī deja domāta kā kustīgas dekorācijas, kad pa priekšu grozās solisti dziedātāji.
Vēl viena 3. vieta Tu kā, es kā (hor. G. Baumanis, dejo Rotaļa). Ļoti populāra dziesma prasās dejojama un Baumanis ir piepildījis dejotāju tautas cerības. Kumeliņu skrējiena citāts ir īsti vietā, jo mūzikas rotaļīgā noskaņa aicina spēlēties ar bērnības atmiņām.
Patiesībā šīm 4 dejām vietu sadalījums varētu būt arī citāds. Mans kritērijs šādam salikumam bija – cik deja ir stāstoša un līdz ar to, cik bagātas ir asociācijas, kas raisās. Var nepatikt dzērāji un Taizels īpaši, bet nevar noliegt, ka bija pats sulīgākais tēls, kāds vispār Valmierā redzēts (uz skatuves un zālē, protams).
a
Attēlos: šlāgerdejas  stila izpausmes auguma valodā un pozās.


Daudziem horeogrāfiem grūtības sagādāja horeogrāfiskās leksikas saskaņošana ar mūzikas stilu un nereti par ar mūzikas ritmu. Tāpat dažiem grūtības bija vienas apm. 3 minūšu garas dejas ietvaros apvienot kustības vienotā kompozīcijā. Tādēļ izvirzīju nomināciju  Stila ziedi (stila ziedi ir dažādi;)

1)Stūresteps (hor. S. Andževa, dejo Sidgunda)  stilistiski vistīrākā deja (saņēma uzņēmēja Dundura balvu) Vienkārši un skaisti:) Mīļa deja.

2) Deja ar enģeļu spārniem brīvā stilā, kur liels sajukums un  pārpratums gan horeogrāfiskajā leksikā, gan ģērbšanās stilā. Varbūt tāda deja labāk iederētos citā konkursā, jo dejotāji dejoja no sirds.

3) Stlistisks pārpratums. Deja pie Dimdaru, damdaru melodijas (hor., I. Jaunpetroviča. dejo Rīgas Līgo). Vispirms te jārunā par mūzikas kvalitātēm, jo vienkāršas tautas melodijas I. Grunte ir izveidojusi spilgtu muzikālu skaņdarbu ar kompozicionāli bagātu, intonatīvi piesātinātu skaņdarbu ar bagātu poliritmiju un polifoniju. Nekā tamlīdzīga nevar ieraudzīt horeogrāfijā. Varbūt horeogrāfe gribējusi izmantot kontrasta principu. Tad gandrīz pieņemami, ka dejotāji dejo vēsā mierā un stalti kā koki Brīvības bulvārī. Es gaidīju plašāku horeogrāfisku domu, bagātāku dejas valodu, īpaši runājot par rakstiem, ko rakstām ar pēdām. Laikam horeogrāfe centusies no etnogrāfiski pierakstītās rotaļas iet savu attīstības ceļu ar horeogrāfiskiem līdzekļiem, bet mūzikas aranžija attīstās pēc citām likumskarībām. Tādējādi izveidojies neliels stilistisks pārpratums.

Par deju kā kultūras produktu
Vairākas dejas, neatkarīgi no stilistikas, uzrādīja produktu pazīmes. Deja Spieķītis varētu iezīmēt skatuviskās-tautiskās dejas tautiski romantiskā stila produktu. Varbūt nedaudz nenostrādātu (negatavu lietošanai), bet ar zināmu potenciālu. Protams vislielākais produkta potenciāls pašmāju tirgū joprojām ir Šlāgerdejām – tā Vecais taizels, Jūrmalnieciņš labi iederēsies jebkuros R. Paula sarīkojumos, Šlāgeraptaujā vai Atpūtas kompleksa Lido Alus pagrabā. Panākumi un tautiska tautas mīlestība ir garantēta. Laba piedeva pie alus un ķiploku grauzdiņiem. Te neminēju visas, kurām ir tādas pazīmes, bet, diemžēl, jāteic, ka tādu deju nav daudz. 
Mūsu skatuves dejas speciālistiem būtu laiks iet profesionālā biznesā – veidot tādus uzvedumus, kurus varam pārdot ārzemēs (kā Īru Lord of the dance vai I. Moisejeva ansambļa priekšnesums). Tad, pie teicamas kvalitātes produkta un pareizi izvēlētas tirgvedības stratēģijas ārzemēs parādīsies interese arī par deju svētku lieluzvedumiem. Lai tik brauc un skatās pašiem un mums par prieku.

Nepabeigtības un pusprofesionālisms
Daudzām dejām ir labs radošais potenciāls. Tas ir, ir laba ideja, izveidota tēlu galerija un idejas atainošanai atrasta interesanta leksika, bet deja vienkārši nav pabeigta. Horeogrāfs nav pabeidzis savu domu. Kādēļ tik daudz nepabeigtības? Īsti netieku skaidrībā, kas traucē pabeigt, vai ja godīgi, tad  jājautā, kāpēc mīļie cilvēki laižat pasaulē nepabeigtus tēlus. Šie nepabeigtie tēli ir tādi, kas traucē gan pašiem autoriem, gan skatītājiem un rada maldīgu iespaidu, ka tāpat jau skatīsies. 
Tādu nepabeigtu deju nebija mazums. Aptuveni 30 dejas ir tādā studentu etīžu līmenī vien palikušas, bet pāris varētu nosaukt tikai par ieskicētām idejām. Jādomā, kādi cēloņi ir nepabeigtībai un kā tos varētu novērst?

Nepabeigtību veidi. Kā novērst nepabeigtību?
Nepabeigtību bija tik daudz, ka par to vajadzētu straukties visiem– gan horeogrāfiem, gan dejotājiem, gan mācību saturas un procesa organizētājiem.
1) Nepabeigtība: negatava deja; Cēlonis: laika trūkums; Risinājums: horeogrāfs deju iestudē savlaicīgi, kad jau pašam ir skaidrs, ko grib sasniegt un pateikt ar savu deju, vēl risinājaums varētu būt no rīkotāju puses– tiek pieņemtas un vērtētas arī negatavas dejas, bet tad tas ir horeogrāfisko ideju (etīžu, tēmu, tēlu u.c. ideju) konkurss vai arī šādas dejas nesaņem vērtējumu.
2) Nepabeigtība: neizstrādāta dejas ideja; Cēlonis: horeogrāfiskās un režisoriskās domāšanas trūkums; Risinājums: studēt pasaules pieredzi, lai attīstītu domāšanu.
3) Nepabeigtība: nenostrādāta deja; Cēloņi: nav veltīts pietiekami laika un spara, lai dejotāji uzzinātu horeogrāfa stāstu par šo deju, tās izcelsmi, dejotāji ir vāji motivēti, dejotāji nav paguvuši deju iemīlēt, dejotāji nav paguvuši deju iemācīties, dejai nav piemērotu tērpu. Risinājumi: varbūt šos neaprakstīšu, jo tie ir acīmredzami.
4) Nepabeigtība: eklektika jeb stila "zieds"; Cēlonis: hoeogrāfs nav ticis galā ar savu galveno pienākumu – atlasīt derīgās idejas un tās sakausēt vienā veselumā; Risinājums: studēt stilu atšķirības un izprast horeogrāfiskās un muzikālās domāšanas loģiku, to saistību un mijiedarbību.
Šīs bija visvairāk sastopamās nepabeigtības. Vēl jāpiemin tas, ka skaidri jūtams, ka vairums horeogrāfu neorientējas tradicionālajā dejā un savas dejas radīšanai ņem nevis materiālu "iz tautas", bet nezik kur un ko sagrābstītu. Vēl vairāk. Ideju par tadicionālo deju nav vispār, pasakatāmies, ko citi ir uztaisījuši, pašpikojam nedaudz un...paļaujamies tikai uz savu jaunrades potenciālu un mūzikas rosināto vēlmi diet (improvizēt). Risinājums: apmeklēt tautas danču sarīkojumus un pašam uzdejot, ja nav laika un pacietības braukt folkloras ekspedīcijās vai raksties folkloras arhīvu kalnos.


23 comments:

Anonymous said...

Rezultātus var redzēt http://www.nkmva.gov.lv/index.php?option=com_docman&task=doc_details&gid=182&Itemid=71. Mans viedoklis - E UN F grupā pelnītas 1. vietas, D grupu neredzēju, C grupa traki vāja likās, neviena deja tā arī neiepatikās, A/B grupā 1. vieta Meitu mātei pa visiem 100%, savukārt par Veco Taizeli runājot, pilnīgs ārprāts, ka šāda deja ieguva 2. vietu. Piekrītu, ka smieklīgi bija, bet nu jaunradi gan tur nesaskatīju. Principā šādu horeogrāfiju arī es varu uztaisīt. Papētot rezultātus, dejai Pēc Tolkas nepareizi saskaitīt punkti, laikam jau būtu 2. vieta bijusi, kā arī uzkrītoši redzams kā 2. un 6. žurijas loceklis atsevišķas dejas vienkārši nogremdē. bet varbūt man tikai izlikās :D. Visu cieņu vecajiem bukiem Purviņam, Ērglim, Melnalksnei, Skujai un Ludboržai, gan jau nākošgad būs kompetentāka žūrija un jūs atkal tiksiet novērtēti :)

Ernests said...

Paldies par viedoki un adresi!

Galvenais, lai būtu konkurss, žūrija gan jau atradīsies:)

Ernests said...

Uzminiet, kurš loceklis bija Spīčs:)

Anonymous said...

ceturtais? :D

Anonymous said...

nevarētu gluži visā piekrist pirmajam komentētājam(bet kopumā jā) jo B/C grupā bija pāris dejas, kas šķita labas un interesantas. :) Par vērtējumiem gan ir milzīgs pārsteigums, šajā grupā vairāk nekā viena deja bija pelnījusi augstāku vērtējumu. par A/B grupu.. nu tie šlāgerdanči.. vai tiešām tādus vajag pieļaut? daži (lecampa vecam un tu kā, es kā ) bija pat tīri labi, bet tādi kā Vecais taizels un Jūrmalnieciņš.. nekā no labas horeogrāfijas, manuprāt.

Anonymous said...

Uzminējāt:D

Aizstāvēšu šlāgerdančus, lai arī nejūsmoju par šo stilu.

Atšķirībā no citiem stiliem visi šļāgerdanči ir pabeigti un visiemm ir skaidri zināma mērķauditorija. Cilvēkiem patīk, ja viss skaidrs.

Varbūt tik labi vajadzētu nostrādāt arī citu stilu dejas?

Pie tam, viņiem kultūrā ir sava vieta, gribi vai negribi. LR 2 kanāls tomēr ir vispopulārākais.

Anonymous said...

joprojām par tiem šlāgerdančiem.. nu manuprāt, galu galā tautas dejas ir tautas dejas. ja jau reiz dejojam tautastērpos, ar zināmām atsaucēm uz tradicionālajiem latviešu dančiem, tad dejojam arī pie tautas mūzikas, kas tiesa gan ir apdarināta un stilizēta (tāpat kā skatuves deja ir stilizēti danči un minimāli stilizējumi tautastērpos pieļaujami. piemēram, valnīši.) Jo šāda veida dejas pie šlāgeriem pie tam vēl greznajos kurzemes tērpos.. kaut kā neiet kopā. Bet tas jau ri mans subjektīvais viedoklis..

Ernests said...

Jā, šlāgerdanči ir laba tēma diskusijai.

Piekrītu, ka šlāgerdancis goda tērpā stilstiski ir tāds pats pārpratums, kā kungs smokingā, kurš ieradies uz mēslu talku.

Taču gribu uzsvērt vienu lietu, ar ko, manuprāt, šlāgerdanči piesaista cilvēku uzmanību. Tas ir, labs, tautisks humors un spilgti, daudzveidīgi tēli. No tāda viedokļa, ja mēs veidojam dejas parodiju, tad tur iederas ari pieminētais kungs smokingā mēslu talkā.Pie tam šlāgerdančos horeogrāfi izmanto viegli atpazīstamus tēlus, piemēram smokingotais, frakotais Švauksts, vai brunču mednieks un uzdzīvotājs –Taizelis. Līdz ar to šlāgerdanči dod iespēju pasmieties pašiem par sevi un tas nav kaitīgi.

Varam novērot, ka pretstatā dzīvīgajiem un sulīgajiem šlāgerdančiem skatuviski-tautiskais stils zaudē, jo ir pārāk stīvs un formāls.

Jūsu komentārā diemžēl ieviesusies neprecizitāte. Skatuviskās dejas (tautiskās dejas) un skatuviskos stilus nekādā gadījumā nevajag jaukt ar tautas dejām. Katram ir sava vieta un savas funkcijas. Skatuviskās dejas mēs dejojam nevis tautas tēŗpos, bet tautas tērpu atdarinājumos, kas bieži vien ir mākslīgas konstrukcijas, ko radījuši tērpu dizaineri.

Anonymous said...

Kā tad būtu jāģērbjas lai dejotu šlāgerdančus? Džinsās :D?

Ernests said...

Jā, patiesībā tā ideja par džinsām nav nemaz tik zemē metama:)
1) džinsu zīmola Levis radītājs cēlies no Latvijas, pilnīgi iespējams, ka zilā krāsā krāsoto un trinītī austo bikšu drēbi noskatījis Latviā. Savā laikā šādas bikses mūsu vecvectēvi valkājuši, ja spriež pēc Vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas materiāliem. tātad vēsturisks avots ir.
2) Šlāgermūzika Eiropā ir apmēram tas pats, kas kantrī mūzikas daži novrzieni Ziemeļamerikā. Piemēram polkasmūzika ir ļoti tuva tai, ko danco mūsu šlāgerīšos. Patiesībā daļa šlāgerdaņču ir atvasināti no Polkas:)
Par šo var sīkāk palasīt arī E. Spīča un Z. Opincānes sagatavotajā mājas lapā http://www.lu.lv/ekc/polka/

Anonymous said...

Laikam, ja šoreiz arī būtu pieturējušies pie iepriekšējo gadu sistēmas, ka dejas tiek dalītas nevis pa kolektīvu grupām, bet stilu grupās, viss būtu ar vērtēšanu bijis OK. Ja šlāgeriem būtu sava kategorija, tad nekādu pretenziju, ka Taizelis vinnē, bet, ja viss ir vienā katlā, tad noteikti bija horeogrāfiski spēcīgākas dejas. Pie tam parasti visos konkursos, tauta balso par šlāgeriem, bet žūrija, atbalsta sarežģītāko, orģinālāko, tad Valmierā bija otrādi - žūrijia patikia šlāgeri, dalībniekiem nopietnāka horeogrāfija :D.

Ernests said...

Katram mūzikas stilam un katram dejas stilam vienmēr ir savi piekritēji un savi noliedzēji. Pie tam stilu dažādība un daudzveidība mūsu kultūru rotā nevis nīcina. Pie tam deju svētku producentiem stilu dažādība ļauj veidot bagātīgāku priekšnesumu un līdz ar to paplašināt svē†ku mērķauditoriju.

Grūti piekrist, ka tautiskās vai folkloriskās emocijas ir nopietnākas par šlāgeriskajām. Tās vienkārši katra spēlē uz citām stīgām. Šajā kokursā šlāgerdejas bija salīdzinoši labi nostrādātas, kur pret tautiskajām un folkloriskajām bija daudz nepabeigtību. Konkursā žūrija vienmēr labāk vērtē pabeigtu darbu, nekā etīdi ieceres līmenī. Nedomāju, ka žūrijai šajā sastāvā bija īpaši mīļas šlāgerdejas, drīzāk jau otrādi.

Anonymous said...

Ernest, Jūs pats rakstījāt, ka, piemēram, Taizela dejas kompozīcija neesot bijusi pārāk oriģināla, bet tas neesot svarīgi - galvenais, ka solists labs (kas gan man liekas apšaubāms kvalitātes rādītājs, īpaši no žūrijas locekļa izskanējis...) Pēdējā komentārā rakstāt, ka: "šajā kokursā šlāgerdejas bija salīdzinoši labi nostrādātas" - kaut kā neiet kopā. Bet labi, tas lai paliek Jūsu kompetencē.
Tomēr gribas piekrist, ka vērtīgāk būtu bijis dejas dalīt pēc žanriem/ veidiem, nevis pēc A, B, C... grupām piederošajām.

Anonymous said...

Vai šlāgerdejas nevarētu dejot teiksim 19./20.gs.(?)pilsētas tērpos? Teiksim līdzīgi kā grupā Hāgenskalna muzikanti. tas manuprāt būtu foršāk nekā Ttērpā. Šķiet, ka Līgo bija veina deja šādos tērpos.

Unknown said...

interesanti zināt vai senajos laikos kad cilvēki dejoja pie tautas mūzikas un kādam NEBIJA uzvilkts tautastērps, vai visi tik ļoti breeca ka tagad brēc ja pie netautas mūzikas dejojot tiek uzvilkts tautastērps :P? kokam divi gali..

Anonymous said...

Izlasīju anonīmo komentāru par nenostrādāto Taizeli, bet jūsu neapmierinātības iemeslu tā ari neasapratu. Ja ir iekšā, varbūt citiem vārdiem pastāstiet, kur saskatījāt manu kļūdu. No malas jau labāk redzams.


Noteikti jēdzīgi ir dalīt pa žanriem. Vēl atsevišķi vajadzētu izdalīt solodejas (1 – 4 dejotāji). Patiesībā varētu padiskutēt, kādus žanrus vēl vajadzētu ieklaut kokursā?

hāgenskalna muzikanti valkā teiksim 20.gadsimta sākuma pilsētas tērpa atdarinājumus. Varbūt tas ir risinājums?

Unknown said...

Es par to anonīmo komentāru sapratu tā, ka cilvēks domāja, ka pabeigta deja (dejas doma) ir tas pats kas oriģināla horeogrāfija... tie, manuprāt, tomēr nav sinonīmi, tā ka anonīmajam jamēģina iztekties skaidrāk..

Anonymous said...

Jāni, nejauc sadzīves deju ar skatuves mākslu!

Skatuves deju grupas priekšnesumiem lieto tērpus, kas ir stilizēti tuvāk vai tālāk tam stilam, kādus apģērbus Latvijā valkāja no 17. – 20. gadsimtam. Bieži vien viens apģērba gabals (teiksim vīriešu mētelis) ir līdzīgs tam, kādu valkāja 17. gadsimtā zviedru karaspēks, bet bikses ir piegrieztas pēc 20. gadsimta šnites.

Folkloras stilā gan ir prasība pēc autentiskiem materiāliem, bet skatuves dejai tikai neliela ārējā līdzība vajadzīga.

Kad ap 1985. gadu Dandariem šuvām vīriešu tērpus, tad neatradu nevienu vīriešu drēbnieku, kurš mācētu tādas uzšūt. Tikai rīgas Modēs vecs žīdiņš ilgi pētīja Elitas Patmalnieces uzzīmēto (pēc senā parauga) bikšu skici un kratīja galvu. Kad es izmisis prasīju, vai tiešām pat vīņš nemāk uzšūt kārtīgas latviešu bikses, tad viņš teica, ka viņa krusttēvs mākot. Es teicu, lai ved šurp krusttēvu. Viņš teica, ka no Izraēlas krusttēvs atpakaļ vairs nebraukšot. Bikses tomēr ar lielu pukstēšanu vecītis šuva un cik zinu, viņš rakstīja krusttēvam uz Izraēlu vēstuli, ar jautājumiem.

Anonymous said...

Jā, par to anonīmo laikam tu saprati labāk par mani;)

Unknown said...

Un kad Latvijā parādijās šlāgerdanči?

Anonymous said...

ookeŠlāgerdančus neesmu pētījis un precīzi atbildēt nevarēšu.

Tomēr varam atzīmēt vairākus uzplūdus, jo to popularitāti zināmā mērā nosacīja pieprasījums t.i. šlāgerdanči ir tāds kultūras produkti, kas radīti, lai apmierinātu noteiktas mērķauditorijas vajadzības.

Spēcīgs stimuls attīstībai bija R.Paula rīkotie Jāņu pasākumi. Pirms tam, vēl ap 1980. gadu bija pirmie impulsi, ko radīja ansambļa Ornaments mūzika (piem. viņu slavenais hīts Puiši, puiši)

Anonymous said...

Man patika ielasīties šajā blogā. labi, ka ir tāds dalījums; un kaut arī man kā tradicionālās folkloras mīļotājam sākotnēji bija iekšējs protests pret sovjetu laika dejām (kuras tagad vislabāk pieprot šobrīdējie vidējie, ne jaunieši kas it kā pārstāv zīmīgus TDA - Dancis, Vektors, Gundega... bail skatīties, cik viņi tagad tur jauni, trausli un nu... nekādi). Tak tomēr - jāatzīst, ka tajā, kas še nodēvēts par stilizēto un skatuvisko tautas deju ir kaut kāds fīlings un ne mazais. Veca labā audēju deja, Gatves deja - es domāju ne folkloras versiju; uc. Ai, un kad Gundega savulaik dejoja savos krāšņajos tumši zilajos tērpos, bronzas rotām "Pie Daugavas" - apkaukties varēja no aizkustinājuma, cik tīrs un skaists dejojums. Ar ko es to visu gribu beigt: man nešķiet, ka ir īsti vietā pārdzīvot, ka tikai viens žīdiņš izraēlā prastu uzšūdināt nezciktur pārpareizās bikses puišiem. Kultūras fenomens bija tāds, ka ir IR izveidojies mūsdienu tautastērps, un to vislabāk var redzēt sadejojoties lielajos plačos ģenerālmēģinājumā: puiši ir zābakos, džinsās un kādā t-kreklā. meitas... ok; arī miksētā sportiski mūsdienīgā versijā. un dejo. un izskatās braši, atbrīvoti, aši, mīļi, nūsdienīgi un vareni. un tad... pienāk vakara uznāciens. tie paši brašie vīri ielien kaut kādās nātnās parpalās un zudis ir tas cilvēks. tā ka- ja nav izstrādāts īsts tautastērps ar visiem pričendāļiem, tad tās salasītās parpalas u-vi, izskatās pūt un palaid. nu nekā. diemžēl pilns tērps maksā tūkstošus. viss.

Ernests said...

Paldies, anonīmais par interesi:)
...
Tautas tērpa atdarinājumi, kas tiek lietoto skatuviskajā dejā, diez vai būtu saucami un jaucami ar goda tērpu. Protams, tā ir tēma garākai diskusijai sabiedrībā.
...
Interesanti, ka PSRS laiku Moisejeva deju ansamblis sešdesmito gadu sākumā, ja nemaldos, bija izdomājis dejot Tangijevas Rucavieti, bet par katru cenu viņi gribēja vilkt etnogrāfiskos tērpus no muzeja. Sieviešu tērpus, jo vīriešu tādā skaitā tur nevar salasīt. Laikam dažas reizes nodejojuši un atteikušies no šāda piegājiena, tad uzšuvuši stilizētos †ērpus.