Kā mēs ar Kokaru dancojām

Šodien tauta atvadās no leģendāra kordiriģenta, mākslinieka un sparīga cilvēka Imanta Kokara. Gods aizgājējam un miers pīšļiem...

Tikai atmiņu drumslas par Imantu Kokaru uzplaiksnīja.

Kā  Kokars man lika dejot.
Reiz mani rektors Kokars iesauca pie sevis un teica, tā un tā, jau izlemts – jums, student jāiet dejot uz valsts deju ansambli Daile. lai rīt jau būtu treniņzālē un nekādas atrunas negribu dzirdēt. Mēs ar Žagatu (Dailes vadītājs Uldis Žagata) visu jau nolēmām. Iepletu muti, lai kaut ko teiktu, bet nepaguvu. Kokars enerģiski pavēcināja ar roku, ka vizīte beigusies. Uz Daili nākošā dienā, ne arī pēc tam neaizgāju. Man bija citi plāni. Tomēr nekādas sankcijas nesekoja, tikai nākošā tikšanās reizē Kokars, piemiedza aci...sak, es jau tevi atceros.

Kā es Kokaram liku dejot.
Reiz Rīgas Latviešu biedrībā nācās uzņemt japāņu kori, kas draudzējās ar I. Kokara vadīto Ave Sol. Mani palūdza novadīt rotaļas. Tā nu es tās rotaļas vadīju. Koristi labprāt piedalījās. Tad nolēmu iesaistīt arī abu koru vadību. Palūdzu savus palīgus uzaicināt visus priekšniekus. Tad nu visi priekšnieki tika dancināti, bet koristi sastājās apkārt, sita plaukstas un dungoja....viens un divi – labā, viens un divi – kreisā...

Pats ņēmu rokā kameru, piemiedzu ar aci un tapa šis fotoattēls. Tas bija 2000. gada 29. septembrī.