Sunday, January 25, 2009

Sudmaliņas sākas Valmierā!


Starptautiskais dejas festivāls Sudmaliņas savu gaitu sāk ar skati Valmierā.  Skates uzdevums atrast deju programmas, kuras festivālā verētu pārstāvēt mūsu valsti. Deju pulciņi ir sagatavojušī 13 programmas un ar divpadsmit no tām šodien (25. janvārī) bija tā laime iepazīties arī man. Lūk iespaidi un pārdomas, kas radās tieši skates laikā 25. janvārī no 13iem līdz 18iem. Pasākumu rīkoja Nemateriālās kultūras mantojuma valsts aģentūra kopā ar Valmieras kultūras centru.

Noteikti jāpiemin, ka dejotāju piedāvātās programmas vērtēja "barga" žūrija. Lūk kādi viņi izskatījās pēc dejas mākslas baudīšanas.


Tagad par katra deju pulciņa piedāvāto programmu.

1. Rīgas Austris ar programmu Kad darbiņu padarīju, tad priecīgi padzīvoju
Dejo aizrautīgi, izteikti skatuviski, bet gaumīgi. Dejotāji labi motivēti un "strādā" ne pa jokam. Jauks pārsteigums bija solists – atraisīts spriguļu sitējs, kurš prata izvilināt skatitāju smaidu jau ar savu neviltoto un aizrautīgo attieksmi pret šo deju. Programmā, kas risināta kā deju virkne (svīta), iekļautas vecmeistaru Sūnas un Šteina dejas. 

2. Krustpils Delveri ar programmu Saule gaida mēnestiņu, jūras krasta maliņā
Kopa izmanto paralēlu darbību – vienlaikus ar skatuves deju priekšnesumiem tiek izspēlēta ainiņa "iz zvejnieku sadzīves", kurā varam vērot patriarhālās ģimenes modeli mūsdienu variantā – tirāns vīrs un iejūtīgā, maigā dvēsele, kas cieš ar viņu un no viņa. Diemžēl ainiņa, kas sākumā bija daudzsološa, pamazām zaudē skatītāju uzmanību, kaut kas jāskatās un tad skatītājs skatās deju. Ko tad mums piedāvā Delveri? Jūras tēmas atainojumu mūsdienu latviešu horeogrāfu – Mūrnieces, Skutānes, Skujas, Ērgļa un Purviņa skatījumā. 
Beigu daļā no aizkulisēm atkal atnāk zvejnieks, kā no tāljūras brauciena, ar lielu koferi, izdala dejotājām trejdekšņus un savai saimniecītei ne to vien – tautiska idile:)

3. Rēzeknes Dziga ar programmu Večerinka Latgalē

Kapelas pavadījumā (vad. G. Igaunis), latgaliešu skatuves dejas šķiet tuvākas folklorai. 
Programmu saplūdina bez izņēmuma viena horeogrāfa I. Dreļa horeogrāfijas. Pat Ilmārs ir klāt –  gan sit bungas, gan sauc Rozentovas kadriļas gobolus Pyrmais, Ūtrais....
Programma lēni un smagnēji uzņem apgriezienus, tā nepiesaista no pirmās minūtes, kā tas parasti pierasts, sagaidīt no latgaliešiem un Dzigas īpaši. Tikai 3. dejā – Vingerkā dejotāji ir atdzīvojušies un arī publika iesilst. No šī brīža viss rit kā pa svīstu. Horeogrāfs Dreļs ne tikai spēlē bungas, bet arī teicami dzied alus dziesmu, ko pats pārvērtis dinamiskā dejā. Ir skaņas un attēla "spiediens", ir! Beidzamā deja  Kūmas jau iet uz pilnīgu publikas sajūsmināšanu. 

4. Garkalnes Greizie rati ar programmu Agrāk un tagad

Ansamblis piedāvā 19.gs. sadzīves deju virkni. Sagadīšanās rezultātā pirmā deja ir Vingerka, ko nupat skatījāmies Dzigas dejojumā. Varam salīdzināt, kā divas kopas dejo vienu un to pašu deju un salīdzinājums ir par labu Dzigai. Tiesa, sadzīves dejas fragments parādās tikai katras dejas iesākumā, jo horeogrāfe iecerējusi skatuviskās dejas ievadu ar tradicionālās dejas padancāšanu plāniņa vidū.  Izrādās, ka tāda ir iestudējuma iecere – iezīmēt tradicionālās dejas sākotni, tad horeogrāfa mēģinājumu "uzlabot tautu". Beigu daļā tomēr dejotājiem izdodas pārliecināt skatītājus par sava piegājiena pamatotību un viņi tiek atalgoti dāsniem applausiem. Žēl tikai, ka tradicionālā deja tiek nostādīta avota stāvoklī, bez attīstības sava žanra ietvaros. Šāds režijas  paņēmiens Latvijā parādījās pagājušā gadsimta 80 gados un līdz šim biju domājis, ka tas aizgājis ar kopā ar laiku. 

5. Limbažu Jampadracis ar programmu Jampadracis danci ved

Jampadracis dejo tās dejas, kuras pašiem patīk. Tas ir jūtams dejotāju attieksmē un pat ļoti  pieņemams. Kam gan interesē skatīties, ka dejotāji dejo to, kas nepatīk pašiem. Visvairāk, jūtams, patīk Tōļi dzeivoj muna meiļō, Daugeles horeogrāfijā. Tomēr tas nenozīmē, ka visam, kas patīk pašiem, jāpatīk arī skatītājiem. Laikam arī skatītāji to zina. Beigās gan aplausi ir pieklājīgi un tas tiek panākts ar šlāgerdanci. Skatītāji applaudē Paula mūzikai un dejotāji īpaši netraucē tai. Produkts nav slikts, tas adresēts  pašmāju publikai.

6. Saldus Kursa ar programmu Bij man vienas rozes dēļ

Izņemot vienu deju, visa programma ir vienas horeogrāfes – I. Freibergas darbs. Simpātiska, nepretencioza attieksme. Stils starp  skatuviski tautisko un folklorisko. Piemēram, meiteņu deja ir tuvāk tautiskam stilam, puišu – tuvāk folkloriskam stilam utt. Labas idejas un dejas, bet stila nepabeigtība rada iespaidu, ka arī dejas vēl ir nenobiedušas. Visvairāk nobriedinātā deja ir Sēju, vēju, ko dejo puiši. Pēdējā, deja, kurai citas horeogrāfes ir krietni pabeigtāka. Teicams šovs (tas par pēdējo deju), bet kopumā viss vēl studentu etīdes līmenī.

7. Rīgas Līgo ar programmu Jāņu nakti gunis dega

Divu radošu mākslinieku – J.Purviņa un S. Grīnbergas savienība izskatās cerīga. Vispirms jau neapšaubāma kvalitāte ir Sniedzes mūzika, kas ir tik pārliecinoša un noskaņojoša, paņemoša un dodoša, ka horeogrāfam ir ko turēt līdzi. Sākumā rodas iespaids, ka horeogrāfam grūti iet, bet tad drīz izgaist šis maldīgais iespaids. Deja ir ne mazāka vērtība kopēja sinkrētiskajā būtībā, kā mūzika. Šis uzvedums ir saliedēts muzikāli horeogrāfisks veidojums un tāds viņš ir ārpus visiem citiem šajā skatē piedāvātājiem uzvedumiem. No rituāla, kurā meitas mazgājas rasā dejā Rasa , līdz orģijai dejā Kura sieva, kura meita un no liriskas noskaņas dejā Papardīte uzziedēja līdz plašuma un vērienīguma sajūtām, kādas pārņem skatītājus beigās. Un nekādu šlāgerdanču, tīra meditācija par Jāņu dziļāko būtību. Ārvalstu skatītājiem patiks, bet prasa skatītāju iepriešēju sagatavošanu.

8. Garkalnes Ritenītis ar programmu Mūsu piecstāvu pilsēta

Pārsteigumi seko viens otram. Roka un īru tautas dziesmu pulsācija nu jau mūžīgajā Ačkupā vijās ar čigānu, žīdu, lietuviešu un krievu motīviem. Par ko ir runa? Par mūsu Rīgu. Iļģu mūzika un Ritenīša horeogrāfu – Mažānes, Koroļkēvičas un Ladigas veikumu. Skatītājiem sevišķi patīk stalts latviešu puisis ielas pārdevēja tērpā. Interesantas pilsētas sadzīves ainiņas piedāvā arī vairāki citi tēli. Man visvairāk pie sirds ir divas mazas meitenītes (apm 5 g.v. katra), kas labi iejutušās sociāli neaizsargātāko latviešu tautības slāņu tēlā – īsāk sakot, tēlo mazas un palaidnīgas ielas bomzenītes. Šim ansamblim vissiltākie applausi.

9. Daugavpils Sābri un Atbalss ar programmu Vedību danči supratkās

Šī programma šķiet ar vislabāko pamatojumu folklorā. Vienīgajiem viņiem piedalās divu paaudžu dejotāji. Visām dejām ir viens autors I. Mironovs. Sirsnīga attieksme it visā, bet vissirsnīgāk dejo kopas Atbalss dalībnieces. Ne tik veiksmīga ir deja ar grožiem, labu ideju neatbalsta izvēlētais mūzikas materiāls.

10. Rīgas Zalktis ar programmu Bij man vienas meitas dēļ

Baltais zalktis, tā var nosaukt šo stilistiku, ko piedāvā šī lieliskā deju grupa un viņu horeogrāfe A. Melnalksne. Interesanti, ka horeogrāfe izmanto, gan savas kursabiedres S. Grīnbergas mūziku, gan A. Mielava un kopas Ceiruleits tautas mūzikas interpretācijas. Programma tiek nodejota un noskatīta vienā elpas vilcienā. Programma lieliska, humorpilna un aizkustina līdz asarām!

11. Ķekavas Zīle ar programmu Jāņu diena lepni nāca
Te ir kaut kas pazīstams no manas bērnības un jaunības – tādus uzvedumus ar pantiņu deklamēšanu, lielām papīra puķēm, vainagiem,  alus kanām un nacionāli romantiski piesātinātu stāju esmu redzējis daudz un dikti. Vai šoreiz izdosies mani pārsteigt un iepriecināt? Ar blakus sēdētāju M.A. mēģinam atcerēties, kurš kurā gadā ko tādu pirmais ir redzējis. MA. saka, ka viņa jau 1960. gadā, es esmu tādās domās, ka piecdesmito gadu vidū, kad Latvija Jāņu dienu rādīja Maskavā, lielā festivālā (pēc tam uzreiz padomju bosi Jāņus aizliedza svinēt vispār). Tad dejotāji sāk dejot Viļānu Susekli un mūsu aprēķi ir sajukuši. Viļānu Susekli taču es pierakstīju tikai 1981. gadā. Tātad šāda programma nav 60 gadus veca;) Tomēr to tautai labāk nerādīt. Ko var zināt, varbūt atkal kāds aizliedz svinēt Jāņus. Var teikt, ka šīs programmas koncepts (nacionāli romantiska stilistika savienojumā ar galēju dekoratīvismu, kā arī naturālisms) ir godam savu mūžu nodzīvojis un nebūtu velkams ārā. Režisoriska neveiksme tomēr neatceļ pašu dejotāju artistiskumu un aizrautību. Īpaši spilgti tas redzams Pirts dancī (J. Ērgļa hor.).

12. Rīgas Zelta zalktis ar programmu Mūsu ziema
Izrādās Artai Melnalksnei ir jau divi Zalkši. Tas, kurš dejo dejas par ziemas tematiku raibos tērpos ir Zelta Zalktis un tas, kurš dejo baltos tērpos dejas par Dirižabļiem, ir vienkārši Zalktis. Pašiem viss skaidrs un saprotams. Es arī jau sāku atšķirt, jo ir vēl viena atšķirība –  Zelta Zalktis dejo visas dejas ar Sniedzes Grīnbergas mūziku, bet parastais Zalktis tikai dažas. Katrā ziņā ir tikai ļoti grūti pateikt, kurš Zalktis ir labāks? 
Varbūt tomēr šis, jo te ir vairāki jauninājumi – piemēram, deja velteņos un skrituļslidās. Neskatoties uz tādu ekstrēmu jaunradi, programmai ir ticat, neticat, bet meditatīva noskaņa. Protams, ka Sniedzes mūzika ir tās meditācijas pamatā.

Rezumējums! Profesionālu iespaidu atstāj  abi horeogrāfu Purviņa un Melnalksnes darbi, kas veidoti kopā ar Grīnbergu. Mūzikas un dejas stilistikas dēļ šie uzvedumi pemēroti slēgtām telpām, jo noskaņas radīšanai nepieciešam īpaša gaismas partitūra.  Visi uzvedumi var būt un var arī nebūt derīgi festivālam. Visos uzvedumos ir vietas un lietas, ka ir diskutablas.  Tas tāpēc, ka 1) reti kurām uzvedumam ir skaidra mērķauditorija, 2) vēl mazāk ir skaidrs, ko tieši autori centušies pateikt un vai viņi to ir pateikuši saviem dejotājiem, 3) diezgan bēdīgi, ka nav iesaistīti muzikanti (izņemot 2 uzvedumus), 4) uzvedumus gandrīz neviens nevada, ja neskaita ierakstīto mūziku (izņēmums ir Dziga, un Ritenītis).

Piezīme! Oficiālie rezultāti būs zināmi NKMVA mājas lapā.

10 comments:

Anonymous said...

...bet prasa skatītāju iepriešēju sagatavošanu... Pareizi, Ernest, pareizi! Dejo jau nevis žūrijai, bet skatītājiem - to vajadzētu paturēt prātā žūrijai atlasot grupas, kas dejos skatītājiem. Un vai maz Ernests zina, kas skatītājiem patīk?
Ko nozīmē ....dejo izteikti skatuviski, bet gaumīgi... vai tad tā nav skatuves deja, galu galā. Un vēl tikai viena piebilde - skatuvei ir pilnīgi citi principi, nekā lēkāšanai pļavā.

Ernests said...

Paldies, anonīmais, par komentāru!

Es zinu, kas patīk dažādu ārvalstu skatītājiem, jo regulāri šajā joma strādāju (ar to nopelnu daļu savas naudas). Mūsu valsts skatītāji ir visai prasīgi. Izņemot deju svētkus un R. Paula sarīkojumus, tie reti apmeklē skatuviskās dejas koncertus. Jautājums – kāpēc? Atbilde – nav pietiekami novitāšu, uz ko skatīties, un nav šova (izrādes). Pie tam, kurš deju ansamblis zina skatītāju vēlmes? Vai esat to pētījuši? Es esmu.

Anonymous said...

Paldies Ernests par Jūsu komentāriem un blogu kopumā.

Jūsu komentāri labi palīdz pārdomāt un izanalizēt, kas bija un kas nebija Valmierā.
Vienīgais kas mani nedaudz kaitina ir tas latviskais vīzdegunības un aplikšanas stils – studentu etīdes līmenī, tautai to labāk nerādīt …, bet vispār labi, ka darāt to ko darāt.
Jūsu komentārs iespējams būs vienīgais publiski pieejamais viedoklis par šo pasākumu. Žēl!

Ernests said...

Paldies jau otrajam anonīmajam!

Paldies arī par kritiku. Tiešām ilgi domāju, vai vajadzētu tik kritiski izturēties pret jaunrades procesiem šajā dejas žanrā. Tikai, kad ieklausījos, ko saka jūsu kolēģi un novērtēju žūrijas komisijas diskusiju, nolēmu, ka ir atklāti jārunā par problēmām, lai nepaliek sajūta, ka tās noklusē kādu savtīgu iemeslu vai pat korporatīvu saišu dēļ.

Skatuviskā deja ar visiem saviem stiliem kopumā iet izrādiskuma virzienā. Tas nozīmē, ka horeogrāfiem jāuzstāda savam darbam augstākas prasības, jo, ja neviens neskatās, tad nav jēgas darboties.

Cits virziens ir dejot tikai savam priekam. Protams, tas ir labi, bet tad šāda deju grupa darbojas kā klubs. Piemēram, kā danču klubi vairākās Latvijas pilksētās.

Šķiet, jāpaaugstina arī prasības izglītības iestādēs, jo jaunajiem horeogrāfiem jāatšķir, kad deja ir un kad nav pabeigta.

Anonymous said...

Runa jau nav par pārāk kritisku attieksmi pret jaunrades procesiem, bet par patīk nepatīk.
Ja tik ļoti būtu rūpējusi skatuviskās dejas attīstība un bijusi vēlme palīdzēt horeogrāfiem attīstīties tad noteikti šādu vienkāršotu pieeju nevajadzēja izmantot.
Nu kā analizējot Artas izcilo programmu "Mana ziema" var aprobežoties ar spriedelējumiem par to kurš ir kurš Zalktis. Ļoti ceru, ka šie bija tikai Jūsu pirmie iespaidi pēc grūtām divām dienām žūrijā un ka sagaidīsim uz Jūsu pieredzi un profesionalitāti balstītu viedokli.

Anonymous said...

Sprigulītis šajā pasākumā nepiedalījās !!!!!!!

Ernests said...

:)


Šie ir mans personiskais emuārs, jeb kā citi sauc – blogs, kur dalos savās personiskajās impresijās par dejas lietām un tikai. To es daru brīvajā laikā tikai un vienīgi sava prieka pēc.

Tātad šeit es nepaužu ne žūrijas oficiālo, ne arī kādu citu publiskā sektora institūciju viedokli.

Paldies, ka lasāt, interesējaties un diskutējat! Ja esat dejotāja (dejotājs) atsūtiet savu stāstu vai ielieciet to komentāros tam rakstam, kas top. Tur būs tikai dejotāju viedokļi par abām Valmieras skatēm.

Ernests said...

Paldies, ka pamanījāt kļūdu:) Tiešām – tas nebija Sprigulītis. Atvainojos par neprecizitāti.

Anonymous said...

Vai nepietika spēka iepazīties ar visām programmām? Rakstāt, ka 13 programmas, bet iepazināties ar 12...

Ernests said...

Jā, tā sanāca, ka bija pieteiktas 13 programmas, bet iepriekšēja dienā viena deju kopa izdomāja, ka brauks uz citu festivālu, ne Sudmaliņām.