Tuesday, December 8, 2015

Vai viegli būt jaunam horeogrāfam?


Košas afišas un uzraksta “Tautas deju koncerts” ieintriģēts 8. decembrī devos uz jauno horeogrāfijas studentu koncertu JVLMA Lielajā zālē. 

Šāda veida koncertus jāatzīst apmeklēju ļoti reti. Šoreiz nolēmu apskatīties, ko mūsdienās Mūzikas akadēmijā sauc par Tautas deju? Jau sen, kad 1976. gadā pats sāku studēt Mūzikas akadēmijas (toreiz Latvijas Valsts konservatorija) Horeogrāfijas nodaļā, par tautas deju sabiedrībā bija priekšstats, ka tās ir tās dejas, ko dejo tādi pašdarbības deju kolektīvi kā TDA “Dancis, “Liesma”, "Vektors" un pat profesionālais Valsts deju ansamblis “Daile”. Izrādās, ka priekštatos par tautas deju 40 gados nekas nav mainījies.

Vai saprotat!  Mūsu valsts ir mainījusies. Augstskola atguvusi savu vēsturisko nosaukumu un tur vairs nav jāmācās “zinātniskais komunisms”. Sabiedrībā jau vairums ir apjēdzis, ka tautas deja  – tā ir folklora, bet deju kolektīvi uz skatuves un deju svētkos nedejo tautas deju. TDA "Dancis", "Liesma" un pat "Vektors" dejo horeogrāfu radītas skatuviskās dejas. Uzskatīt, ka  jaunas dejas, kuras sacer horeogrāfi ir folklora, tikpat stulbi, kā uzskatīt, ka komponisti sacer jaunas tautas dziesmas, kuras čakli Latviešu Folkloras krātuves darbinieki ātri vien ieraksta Dainu skapī. Absurds! 

Studenti! Lūdzu iemācieties atšķirt savus autordarbus no tautas dejas!

Protams studentu darbu koncerts ir tikai studiju procesa daļa un patīkami, ka netiek slēpts, kādā līmenī strādā mūsu jaunie horeogrāfi? Tādēļ arī atmetu stingros kritērijus, ar kādiem es vērtētu jaunrades deju skati vai kādu starptautisku konkursu. Vienkārši priecājos, ka redzu jaunu horeogrāfu vārdus un vēroju, vai parādās jauni un veselīgi “ideju asni”? Vai redzama jauna kustību valoda, jauna pieeja dejas tēlam, negaidīti stila risinājumi, parsteidzosas noskaņu gammas un citi smalkumi. Var teikt, ka manas cerības daļēji attaisnojās. 

Bija deja, kurā jaunā horeogrāfe (deja Vienas saule, viena zeme, autore Marija Eiferova, dejoja DA "Karuselis") bija ļoti sekmīgi atrisinājusi dejas kompozīciju. Dejotājas, jo tā bija meiteņu deja, diezgan labi iznesa dejas autores radīto tēlu. Tērpi, grims, vainadziņi karoga krāsās un pat sejas izteiksme bija pārdomāti un saskaņoti. Gaumīga deja. Kā neliels trūkums bija tas, ka dejas noskaņa kopumā bija tik melanholiska, ka dejas beigās pārņēma skumjas. Foto:


Cita deja, ko dejoja sešas meitenes,  bija par darba tēmu (deja Es izkūlu kunga riju, autore Viktorija Čaikova, dejoja studentes). Spraigas kustības, neikdienišķa un nedaudz “robotiska” dejas valoda, pārsteidzošas pozas, brīžam asimetriski dejas raksti mijas ar simetriskiem. Dzīvi aplicinoša un dinamska deja. Šai dejai bija vislielākā skatītāju piekrišana. Skat., videopiemēru:
Arī trešā deja, kas man likās slavējama, bija meiteņu deja (deja Gaismiņa ausa, autors Reinis Rešetins, dejoja studentes), lai gan par pabeigtu deju to īsti nevar saukt, jo tika piedāvāta tikai kustību etīde četrām meitenēm. Labi, lai būtu – autors ir students, kam dejas kompozīcija vēl jāpastudē. Toties, kas par skaistu griezienu improvizāciju! Var redzēt, ka meitenēm patīk griezties, viņas dejoja ar baudu un to varēja skatīties priecājoties par katru brīdi, katru oriģinālu pozu un kustību. Skat., videopiemēru: 
Par pārējām dejām īpaši daudz nav ko teikt. Bija dejas divos līdzīgos stilos, kas tagad arvien vairāk pārņem skatuves jeb tautisko deju kustību. Pirmais ir “slāgerdejas” jeb lauku zaļumballes parodijas. Tās dejo pārsvarā dažādos brīvdabas sarīkojumos, kur spēlē šlāgermūziku. Visiem jautri, visi smejas, kā māk, tā dejo. Te nav pretenziju uz dejas mākslu, vienkārši – lecam pa jaunam, lecam pa vecam, lecam kā mākam. Otrs stils, ko pārstāvējā DA “Pērle”  un kas pamazām kūņojas ārā no tik silti remdenā “šlāgerdeju” aplociņa, ir jau ar pretenziju uz noteiktu māksliniecisku saturu un standartu. Dejas tēls ir atzīstams ar to, ka nav pārspīlēts tas saldenums, kas padara “šlāgerdejas” nebaudāmas. Tomēr pie dejas tēla ir stipra ansambliskuma ietekme. “Pērles” dejotāji līdz ar to rada tik ļoti viengabalainu un pārliecinošu skatuves tēlu, ka horeogrāfam te ir ko nopūlēties, lai būtu jūtama viņa individualitāte. Šoreiz tā īsti nebija un kaut kā pietrūka, lai pašpārliecinātie dejotāji respektētu jaunos horeogrāfus.

Noslēgumā gribu uzteikt mūzikas apvienību ImantaDimanta. Viņu radītās tautas mūzikas apdaru spēks noteikti palīdzēja ne tikai saturēt viengabalainu koncertu, bet arī deva papildus sparu dejotājiem. 

Kompozīcijas māksla, dejas kombinācijas, dejas rakstu pārzināšana un tērpu kultūra vēl nav visa deja. Ārējās formas meklējumos jau ir zināma varēšana, bet satura atklāsmē, noskaņu veidošanā un maiņā, kā arī stila izjūtā vēļ daudz jāstudē. Turpmākas sekmes studijās vēlu visiem Z. Errsas, V. Vidzemnieces un A. Kozaka audzēkņiem! Jūs tomēr būsiet nākamie Deju svē†ku virsavadītāji un horeogrāfi.


No comments: