Sauleszieds vai Baltica

Šauļu Folkloras festivāls Saules Zieds ir Baltijas valstīs šobrīd lielākais folkloras festivāls, kura ietekme uz tradicionālās kultūras attīstību ir pieaugošā posmā. Par to liecina:

1) konkurss, kurā 6 kategorijās sacenšas muzikanti, dziedātāji un dejotāji gan individuāli, gan grupās. Pie tam tiek pieņemti gan autentiskā stila, gan stilizēto interpretāciju pārstāvji,
2) ir izveidots svētku modelis, kas piesaista ļoti lielu pašmāju apmeklētāju skaitu,
3) no tā izriet ievērojama mēdiju interese, kas savukārt veicina publicitāti,
4) pilsētas dome ir novērtējusi Festivāla nozīmi un pacentusies sakārtot vidi un atvēlēt rīkošanai ievērojamus līdzekļus,
5) ir izaudzināti savi skatītāji, kas interesējas tieši par festivāla piedāvājumu,

6) festivāls uzrunā katru dalībnieku individuāli, kas liecina par ļoti labu svētku atmosfēru.

Tādējādi Saules zieds ir kļuvis par līdz šim lielākā folkloras festivāla Baltica konkurentu. Protams abi festivāli ir stilistiski dažādi, katram ir savas rīkošanas modelis (Baltica katru gadu citā Baltijas valstī), sava sūtība un stils. Tas ļauj ilgāku laiku pastāvēt abiem, gan jau "vecajai" Baltikai (no 1987. gada), gan pavisam jaunajam Saules ziedam (no 2005. gada). Pagaidām abi festivāli ir konkurenti tāpēc, ka notiek vienā laikā – tas neļāva piedalīties latviešu folkloras kopām, kam Baltika ir prioritāte.

Festivāls pievelk lietuviešu skatītājus ar eksotiku. Attēlā– Indijas kopa.


Vislielāko pienesumu festivāla atmosfērai deva horvātu kopa. Visprasmīgāk tieši viņi mācēja iesaistīt skatītājus un vislabāk vadīt dančus festivāla vakaroņu laikā.


Festivāla skatītāju balvu ieguva Gruzijas ansamblis Nartebi, kurš piedāvāja ļoti stilizētu programmu. Diemžēl gruzīni dalību konkursā bija pieteikuši folkloras deju kategorijā, kur viņi saņēma vienprātīgu žūrijas lēmumu – neatbilst kategorijai un tāpēc netiek vērtēti. Jautāti, kāpēc viņi izvēlējušies folkloras kategoriju, nevis stilizāciju kategoriju, kur viņi neapšaubāmi būtu vislabākie, gruzīni atbildēja, ka tā viņi dejo savu tautas deju un tur nav nekā stilizēta. Attēlos: tautas deja gruzīnu izpratnē.


Latvijas pārstāvis žūrijā Ernests Spīčs un žūrijas komisijas priekssēdētāja Zita Kelmickaite pārbauda kulinārā mantojuma kvalitāti.


Žūrija diezgan daudz laika pavadīja diskusijās. Konsensus varēja sasniegt un tas tika sasniegts. Attēlā: žūrija sasniegusi vienprātību.


Foto: Ieva Ripinskyte

Labas domas diskusijai!(tulkojums mans)

Šauļu Universitātes profesore, horeogrāfe Dr.edu. Ramute Gaučaite:
Ievērojamais skatītāju daudzums liecina, ka cilvēkiem šis festivāls ir ļoti vajadzīgs. Liela nozīme ir kvalitatīvu eksotisku valstu klātbūtnei. Festivāls ir priecīgs un lietuviešiem šobrīd optimisms ir svarīgs. Tieši krīzes laikā ir vajadzīgi tādi optimistiski svētki, jo pārāk daudz ir uzsvērts lietuviešu grūtais liktens gan Lietuvas 1000 gades kontekstā, gan ik dienas mēdijos. Ir daudz kā laba, ko teikt par saules ziedu. Kritiskāk vērtējams fakts, ka no Lietuvas nav pārstāvniecības visaugstākajā līmenī. Novēlu paaugstināt lietuviešu grupu kvalitāti. Varbūt pirms svētkiem jārīko īpašs konkurss lietuviešu folkloras, dejas un mūzikas grupām.
Varšavas Universitātes profesors, muzikologs Tomass Novaks (Tomash Novak):
Pats galvenais, ka festivālu var sarīkot arī krīzes laikā, jo daudzviet Polijā festivāli pazūd finansējuma trūkuma dēļ. jāatzīmē, ka kopš rīkošanas sākuma, festivāls ir ļoti progresējis. Īpaši uzlabojusies folkloras grupu aprūpe. Nevar nepamanīt publikas intereses pieaugumu. festivāls ir izaudzinājis savus skatītājus.
Starptautiskās tautas mūzikas biedrības (IOV) viceprezidents Rikus Draijers (Rikus Draijer): Lietuvieši ir ļoti labi iemācījušies organizēt šādu folkloras festivālu, ņemot vērā, ka šis ir tikai 3. festivāls. Varu droši apgalvot, ka festivālam ir savs stils un līdz ar to sava atpazīstamība starp citiem Eiropas festivāliem. Ja festivāls atver katra cilvēka sirdi, kā tas ir šeit, tad jāteic, ka rīkotāji savu mērķi ir sasnieguši. Nekādus negatīvus momentus neesmu novērojis. Ir nepilnības konkursa tehniskajā nodrošinājumā.
Vilņas Mūzikas un kultūras akadēmijas docente Zita Kelmickaite:
Festivāls Saules zieds ir ļoti mūsdienīgs festivāls. Tas ļoti atdzīvina Šauļu kultūras atmosfēru. Domāju, ka Baltica un Saules zieds nav konkurenti, jo stilistiski tie ir ļoti atšķirīgi.
Baltikai jāmeklē tālāki izaugsmes ceļi un nedrīkst sākt norobežoties no sabiedrības, Lietuvā diemžēl folkloras draugi Baltiku sāk uztvert kā festivālu, kas tikai pašiem.
Festivāla Saules zieds (Saules Žiedas) mākslinieciskais direktors Daris Daknis (Darius Daknis):
Esmu gandarīts par to, ka ir izdevies mūsu festivālu ierakstīt Lietuvas kultūras kartē. Ne jau visam Lietuvā jānotiek centrā (Viļņā). Otrs sasniegums ir tas, ka ārzemju grupām ir radusies pastiprināta interese par dalību. No vairākām valstīm mēs varējām izvēlēties to grupu, ko uzskatījām par labāko mūsu festivālam. Tas ceļ kvalitāti un par to sajūsminās skatītāji.

Saulesdeja 2009

Šonedēļ man bija tas gods vadīt latviešu rituālo deju kursu "Saulesdeja". Starptautiska sadarbības projekta starp Manro–Travel un Biznesa kompetences centru ietvaros Dagmāras Hānes vadībā Rīgā ieradās vairāk kā 20 dejas interesentu no Vācijas un Austrijas.

Nodarbības notika Brīvdabas muzeja Vidzemes sētā un viesnīcā Tigra Priekuļos.

Attēlā:Dagmāra Hāne – Mērena un šo rindu autors.

Četras dienas notika nodarbības, kurās šie cilvēki apguva tradicionālās dejas pašu svarīgāko daļu – rituālās vasaras saulgriežu (Jāņu) un kāzu horeogrāfiskās norises. Pavisam kopā 16 stundu kursā studenti iemācījās vairāk kā 20 dejas rituālus un savas prasmes lika lietā vasaras saulgriežu sarīkojumā Turaidā.

Nedaudz par nodarbību saturu un to raksturojoši attēliem

1. nodarbība Vainaga sakrālā nozīme un ar to saistīties horeogrāfiskie rituāli

2. nodarbība Kāzu rituālās horeogrāfiskās norises. Īpašs uzsvars uz vainaga dancināšanu, svētības došanas un saņemšanas dejām .

3. nodarbība Jāņu rituālās horeogrāfiskās norises. Vissatraucošākā un ģeniālākā deja – Visi ceļi.

Nodarbību beigās visi studenti saņēma Biznesa kompetences centra sertifikātus.

Danči, rotaļas un spēles PEPTā

Vārdu salikums PULKĀ EIMU, PULKĀ TEKU vienmēr saistās ar aktīvu bērnu un jauniešu iesaistīšanos pilsētas vides norisēs, tā iepreicinot rīdziniekus un pilsētas viesus.

Starptautiskais bērnu un jauniešu festivāls – konkurss "Pulkā eimu, pulkā teku", kurš risināsies Rīgā no 7. līdz 11. augustam piedāvās vairākas dejošanas un rotaļāšanās iespējas rīdziniekiem.
Jau 7. augustā Vērmanes dārzā lielus un mazus iepriecinās rotaļas ar festivāla dalībniekiem.

Tautas spēles ieplānotas Stacijas laukumā
Tautas spēlēs varēs piedalīties visu vecumu rīdzinieki.

Nopietnāka dancošana ieplānota Lido atpūtas centrā Krasta ielā.

Tomēr vislielākās iespējas piedalīties dažādu tautu rotalās spēlēs un dančos būs vecrīgā, kad folkloras kopas pastaigāsies pa senajām ieliņām un muzicēs rīdziniekiem un pilsētas viesiem par prieku.

Rīgā muzicēs Mariens Lins no Holandes

Laba ziņa tautas mūzikas draugiem!

Ceturtdien, 4. jūnijā no 19.00 restorānā Pie Kristapa kunga muzicēs holandiešu tautas muzikants Mariens Lins. Viņš spēlēs koncertīnu, ģitāru un buzuki.

Jūs jautāsiet, vai būs arī danči? Tas nu atkarīgs no pašiem. Meriens spēlē arī dančmūziku. Te tālāk teksts, ko Meriens raksta par sevi un savām muzikālajām interesēm.



Te pievienoju vienu videopiemēru no Meriene Tv-kanāla Jutubē.

Kad Frīkari būs Latvijā?

Traks var palikt! Eirovīzijā uzvar dziesma, kuras pavadījumā Frīkari dejo slaveno norvēģu tautas deju Halingu!

Latvijā savā laikā bijušas attīstītas puišu veiklības dejas. Par to liecina etnogrāfiski pieraksti. Jauni puiši dejojuši gan uz skaliem, gan ar vadžiem, gan ar dvieļiem, gan ar citiem dažādiem priekšmetiem un arī bez tiem. Dīvaini, bet skatuviskās dejas jau pailgajā vēsturē (daži dejas pulciņi jau nosvinējuši 60. dzimšanas dienu) mūsu zemes dejas meistari nav pievērsušies puišu akrobātiskām dejām. Vēl jo dīvaināk, ka vienmēr ir bijis zināms trūkums tādu deju, kas sajūsminātu skatītājus ar fiziski varošu izpildījumu.
Nosaukšu dažus piemērus, kur puiši skatuves dejā tomēr varējuši parādīt savu – puišu spēku, nevis būt tikai meitas pārinieki. Viena no pirmajām, kur tas kaut cik izdevies ir U. Šteina horeogrāfija "Vadžu dancis", kas sacerēta pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Diemžēl turpmāk skatuves dejas laukā vairs nav daudz veiksmīgu piemēru. Parasti, kad latviešu skatuves dejas pulciņi gribējuši dejot varošas un pat akrobātiskas dejas, tad izlīdzējušies ar lietuviešu Ganu spēlēm vai kādu ungāru deju ar taburetēm, vai krievu skatuves deju ar skomorohu cīņu elementiem.
Varbūt pieminēšu arī savu darīto šajā laukā. Gan kopā ar paša radīto un vadīto folkloras deju kopu Dandari (1980.–2000.), gan arī ar folkloras dejotājiem attīstītas tādas tradicionālās dejas kā Skalu dancis, Soliņdancis un Puišu dancis ar klabekļiem. Pamatā šīs dejas izrādītas ārzemju publikai.
Kāpēc visu šo rakstu? Ierosmi deva norvēģu folkloras šovdeju grupa Frīkari panākumi pašā Norvēģijā un šķiet, ka labu rezultātu var gaidīt arī Eirovīzijā.

Te redzam Frīkaru vadītāja Hallgrima priekšnesums, kur viņš dejo seno norvēģu deju Halingu


Te pievienošu Frīkaru dejas paraugu no viņu vietējās TV izrādes.



Nenokavējiet Eirovīziju un Norvēģijas priekšnesumu!

Vedam danci Lietuvā sauc par Patrepsyni

Pavasaris ir tadicionālās tautas dejas vērtēšanas laiks, kad var skaitīt ieguvumus. Šoreiz Lietuvas aktualitāte – Tautas dejas sacīkstes Patrepsyne 2009 fināls.
Ieguvumi:
1. kuplāks dalībnieku skaits, jeb kā paši leiši saka – jo lielāka krīze, jo visi vairāk grib dancot, tālākie dalībnieki bija mērojuši pat 300 km,
2. audzis dejas līdzjušanas līmenis – jaunieši un bērni dejo emocionāli. Īpaši tas pamanāms vidējā vecumposmā.
3. raitāka konkursa organizācija, jo konkursa rīkošanā iesaistīts zināms studentu skaits, kas brīvprātīgā kārtā paveic daudzus mazos darbiņus,
4. konkursa vadīšanā veiksmīgi iesaistīta otra vadītāja, kam tikai 11 (!) gadi,
5. papildvērtētājs– tāds amats ir kādam izvēlētam konkursa skatitājam, kurš uz brīdi darbojas vērtēšanas komisijā, tādā veidā ļaujot atlasē iekļaut vēl vienu pāri katrā grupā.

Pamanītie nepieciešami uzlabojumi.
Manuprāt lietuviešu dejas sacīkstes rīkotāji ir nonākuši pie tām pašām problēmām, pie kā savā laikā nonācam mēs. Svarīgākā ir tā, ka jaunieši nepietiekami labi pārvalda dejas leksiku – problēmas sgādā ne tikai polkas soļi, bet arī roku turēšana un auguma iznesība.

Pavasaris nāk ar olu dančiem!

Šogad tradicionālās dejas draugi ir sasparojušies. Vairākās pilsētās iedibināti danču klubi, Rīgas danču klubam jauna mājas lapa un vairāki interesanti notikumi vēl gaidāmi:)

Šodien , kad atnācis pavasaris, tam par godu, danči būs Koknesē un Cēsīs.

Kā tad ar olu dančiem? Tas ir īss un pamācošs stāstiņš Lieldienu olu vārītājiem.

Reiz kādā restorānā, kas pašā Rīgas sirdī, bija sarīkota Lieldienu ēdienu izstāde. Es biju uzaicināts par tradīciju zinātāju, kam jāstāsta un jārāda. Dandari, protams, bija par dancotājiem, dziedātājiem un muzikantiem. Pienāk brīdis, kad LTV Panorāmas dīva garā baltā baltā kleitā man prasa pardīt kādu Lieldienām raksturīgu danci. Es piedāvāju seno olu danci – paņemu no lielā groza divas olas sev un divas savai pāriniecei baltajā kleitā. Muzikanti spēlē un mēs dejojam Plaukstiņ polku ar Lieldienu olām rokās. Dejas aizrautībā olas sitam aizvien mīļāk un, kad nāk pēdējais sitiens, tad tās plīst. Izrādās, ka olas ir gan krāsotas, bet nav vārītas un viss saturs nolīst pār daiļās pāriniecies iespaidīgo balto garo kleitu.

Lai šo sižetu neparādītu Panorāmā, restorāna īpašniekam nācās šķirties no laba konjaka, ļoti lielas naudas summas un pirkt jaunu kleitu. Man gan žēl, ka tik labu skatu neparādīja:))